Gandrīz visiem augiem, dārzeņiem un augļiem mēdz būt arī kontrindikācijas. Tāpēc ne visiem viss ir vienādi labs – katram vispirms jānoskaidro un tikai tad jāveido pašam sava dabas līdzekļu “noliktava”.
Piemēram, jābūt piesardzīgiem, ēdot bumbierus, jo tie izraisa meteorismu. Daudz vīnogu nedrīkst lietot cukura diabēta slimnieki, bet apelsīni nav vēlami, ja ir gastrīts, enterīts vai slims aizkuņģa dziedzeris, – tie var izprovocēt slimības saasinājumu. Toties svaigas un žāvētas aprikozes ir ļoti veselīgas, jo veicina kuņģa-zarnu trakta darbības normalizēšanos, tām piemīt arī pretmikrobu iedarbība.
No augiem visvairāk kontrindikāciju ir alvejai. Ir viedoklis, ka sievietēm pēc 40 gadiem šo augu vispār nav vēlams izmantot ārstniecībai, jo tas paaugstina organisma tonusu un veicina audzēju augšanu, ja tādi ir. Šis uzskats tiek pamatots ar to, ka alveja ir ārkārtīgi spēcīgs bioloģisks stimulators.
Cilvēkiem, kas slimo ar onkoloģiskām kaitēm, jāierobežo arī ķiploku lietošana. Būtībā jābūt piesardzīgam ar jebkuru biostimulatoru. Importa bioloģiski aktīvās piedevas iesākumā var dot zināmu pozitīvu efektu, bet pēc tam – izraisīt kādu blakni un kaut ko organisma mehānismā arī sabojāt.
Ja ir gastrīts, nav ieteicams ēst daudz rutku, pankreatīta gadījumā – ķiplokus, bet, ja ir kolīts, jābūt piesardzīgākiem, lietojot uzturā baklažānus, vīģes, burkānus, skābenes, miltenes. Kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlas slimniekiem jāatturas no melnajām aronijām, dzērvenēm, burkāniem, rutkiem, selerijas, ķirbjiem, mārrutkiem, ķiplokiem un skābenēm.
Aknu, žultspūšļa un kuņģa-zarnu trakta slimniekiem nav ieteicama alveja, baldriāni, svaigi sīpoli, linsēklas, mārrutki, rutki, bet, ja ir kāda nieru kaite, jāatturas no alvejas, sinepēm, helēniju ālantes, sīpoliem, paegļa, mārrutkiem, ķiplokiem un skābenēm. Nefrīta gadījumā nav ieteicami jūraskāposti, pētersīļi, miltenes.
Sirds-asinsvadu slimību laikā, ja slimība norit ar sarežģījumiem, jāierobežo alveja, žeņšeņs, citronliāna, bet hipertonijas gadījumā – nātres, eleuterokoks un kaķpēdiņas. Ja ir zems asinsspiediens, nedrīkst lietot kliņģerītes (pat kakla skalošanai ne).
Ja cilvēks cieš no aptaukošanās, viņam uzturā būtu mazāk jālieto ķirbji, vīģes, vīnogas. Tas pats attiecas uz cukura diabēta slimniekiem.
Savukārt, ja ir augsta temperatūra un drudzis, nevajag ārstēties ar asinszāli, žeņšeņu un eleuterokoku – šos augus drīkst lietot, kad temperatūra būs mazinājusies.
Alerģijas gadījumā jāierobežo jūraskāposti, bet, ja nomoka bezmiegs: citronliāna, salpetrene, žeņšeņs.
Ja ir hemoroīdi, nekādā gadījumā nedrīkst lietot pārāk daudz alvejas un ķiploku.
Jāatceras, ka dažādu blakusiedarbību parādīšanos var veicināt arī ilgstoša (ilgāk par diviem mēnešiem) augu preparātu lietošana. Piemēram, ilgāku laiku lietojot baldriānus, var sākties neizprotamas galvassāpes.
Arī parastais pelašķis, ja to nepārtraukti lieto ilgāk par diviem mēnešiem, var izprovocēt galvassāpes un izsitumus. Izsitumi, arī viegla caureja un pat vemšana var sākties arī no vijolīšu preparātiem.
Pats pareizākais, protams, būtu arī fitoterapijas līdzekļus lietot pēc ārsta ieteikuma, jo neapdomīga pašārstēšanās var izraisīt nopietnas sekas. Mājās gatavotie uzlējumi un izvilkumi tās pašas zāles vien ir, turklāt nereti – ļoti spēcīgas.