Grūti noticēt, ka čipsi, kas mūsdienās tiek apsūdzēti vai visos nāves grēkos, parādījās kā našķis augstākajai sabiedrībai. Tas notika pirms vairāk nekā 150 gadiem Amerikā. Kopā ar hamburgeriem un hotdogiem čipsi ir pats “amerikāniskākais” ēdiens šo valstu kulinārijā. Heirēka! Viss notika tā…
Reiz leģendārais amerikāņu miljonārs Kornēliuss Vanderbilts apmetās viesnīcā “Moon Lake House” Saratogaspringsā. Maltītes laikā viņam nez kādēļ neiepatikās atnestie ceptie kartupeļi.
“Kas tie par gabaliem?! Vai tie ar cirvi skaldīti? Atnesiet man plāni sagrieztus kartupeļus!” Tumšādaino pavāru Džordžu Kramu bagātā klienta dusmas ļoti izbiedēja un satrauca. Viņš metās uz virtuvi, dažus kartupeļus sagrieza ļoti plānās šķēlītēs un tūlīt pat lielā olīveļļas daudzumā apcepa zeltaini kraukšķīgus.
Vanderbilts bija sajūsmā un, dāsni samaksājis pavāram, lika tūlīt pat sīki uzrakstīt “šā kulinārijas brīnuma” pagatavošanas instrukciju. Drīz vien Krama recepte kļuva ļoti populāra augstākās sabiedrības aprindās un tika iekļauta visos augstākās klases restorānos ASV.
No greznības – uz ielām
Tātad par čipsu “ciltstēvu” var uzskatīt franču gaumē apceptus kartupeļus, kas, starp citu, daudzus gadus bija pieejami tikai bagātiem amerikāņiem, jo eļļa bija pārāk dārga, tāpēc vienkāršā tauta kartupeļus galvenokārt vārīja.
Zināms, ka prezidents Tomass Džefersons bijis liels Parīzes virtuves cienītājs un ceptos kartupeļus dievinājis: viņa laikā Baltajā namā rīkotajās pusdienās zeltainās kraukšķīgās kartupeļu šķēlītes bijušas bezmaz vai galvenais cienasts.
Taču atgriezīsimies pie vēstures: XIX gadsimta 50. gados pavāri iemācījās pagatavot čipsus, un līdz pat 1890. gadam tie tika pasniegti vienīgi dārgos restorānos. Bet pēc tam…
Viss notika Klīvlendā. Vietējais veikalnieks un nelielas ēstuves īpašnieks Viljamss Tependens kaut kādā veidā uzzināja slepeno recepti un nodomāja: “Vai tiešām cept kartupeļus eļļā ir tik neizdevīgi? Neticu!”
SEPTIŅU VEIDU VESELĪGI DĀRZEŅU UN AUGĻU ČIPSI
Viņaprāt, gluži pretēji – pārdot čipsus ir ļoti izdevīgi, jo, cik pagatavosi, tik arī izpirks. Bet, ja tā, tad nelielu furgoniņu var aplīmēt ar reklāmu un doties braucienā pa pilsētas ielām. Lūk, tieši tā arī tiek pie miljoniem liela kapitāla. Starp citu, tagad šo cilvēku mēdz dēvēt par “čipsu Fordu”. Viljams čipsus pārdeva ar sava uzņēmuma reklāmu rotātās papīra turziņās, un būtībā nebūs aplami teikts, ka šis viņa pasākums bija ātro uzkodu industrijas sākotne.
PAGATAVO VESELĪGU KRAUKŠI – ĀBOLU ČIPSUS!
Meklējiet sievieti
Otru būtisku soli līdera pozīciju iekarošanā pasaulē čipsi spēra 1926. gadā, kad Lora Skadere čipsiem izgudroja firmas iepakojumu un ierosināja tos pārdot vaska papīra turzās. Tas deva iespēju uzglabāt tos ilgāk, pārvadāt tālāk un pārdot pirmajos jaunizveidotajos pašapkalpošanās veikalos. Bet, kad 1929. gadā tika izgudrota pirmā mašīna kartupeļu delikateses rūpnieciskai ražošanai, kulinārijas Olimps tika iekarots pilnībā.
Nabadzīgais inženieris autodidakts Frīmans Makbets savu izgudroto mašīnu pārdeva vienai no čipsu ražotājfirmām un pat nesaņēma par to pienācīgu atalgojumu. Par spīti ārstiem! Kopš 1955. gada čipsi ir viens no visveiksmīgākajiem kulinārijas brendiem.
To ražotāji noslēdza līgumus ar limonāžu, cepumu, konfekšu, hamburgeru un hotdogu ražotājiem un sāka pārdot čipsus komplektā ar šiem produktiem. 1980. gadā čipsu ekspansija palēninājās – ārsti sāka niknu pretuzbrukumu neveselīgajam produktam: “Treknie čipsi ir kalorijām pārbagāti, kas būtiski ietekmē figūru”, “Čipsi ļoti kaitē aknām”, “Kopā ar čipsiem tiek apēsti kancerogēni”…
Lai kā arī centās mediķi un dietologi, saprāta balss pret mīlestību uz čipsiem bija bezspēcīga. Pēc “Snack Food Association” datiem, čipsi joprojām ir viens no populārākajiem produktiem ASV. Amerikāņi tos ēd vairāk par visiem pasaulē – vidēji viens iedzīvotājs apēd 3 kg čipsu gadā.
Pēc ASV Lauksaimniecības ministrijas statistikas, čipsu ražošanai tiek patērēta desmitā daļa no visiem valstī izaudzētajiem kartupeļiem. Tiesa, augstākā sabiedrība no tiem jau ir novērsusies. Vai arī rūpīgi to slēpj…