“Katra slimība uzliek cilvēkam savu zīmogu” – šī visiem labi zināmā frāze nav izdomājums, bet sen pierādīta patiesība.
Psihologi ir vairāk nekā pārliecināti, ka jebkuru hronisku slimību var pamanīt jau pašās agrīnākajās stadijās, ja tiek pievērsta lielāka uzmanība izmaiņām cilvēka raksturā. Tāpēc nav jābrīnās, kāpēc sieva kļuvusi tik raudulīga vai vīrs viegli aizvainojams – iespējams, tā sevi piesaka kāda iekšēja, vēl neatklāta kaite.
Nieru kaites
Nieru kaites parasti izraisa organisma vispārēju intoksikāciju, kas savukārt rada hronisku nogurumu, apātiju, uzmanības pavājināšanos un vienu vienīgu vēlmi: lai visi liktu svētu mieru.
Sirds išēmiskā slimība, hipertonija, astma
Šīs kaites cilvēku padara satrauktu un aizdomu pilnu. Viņiem raksturīgi nemotivētu dusmu izvirdumi, kas bieži beidzas ar asarām vai vājumu. Nereti gados vecāki sirdsslimnieki baidās no nāves, īpaši pēkšņas, tāpēc atsakās no tālākiem izbraukumiem (ja nu kas notiek), bet reizēm vispār pārstāj iet laukā no mājas.
Aknu slimības
Šīs kaites cilvēku padara viegli aizvainojamu, un viņš ilgi atceras pārinodarījumus. “Žultains cilvēks” – šis trāpīgais salīdzinājums ir tieši par viņiem. Turklāt daudzi aknu slimnieki ne tikai paši ātri apvainojas, bet arī cenšas aizvainot otru. Bet nožēla vēlāk pārvēršas jaunās pretenzijās un aizvainojumos. Viņu depresijas pazīme ir dusmas pret visu pasauli. Nereti rodas iespaids, ka aknu slimniekam absolūti nav humora izjūtas.
Kuņģa čūla un citas ar gremošanas sistēmu saistītas problēmas
Šīs kaites cilvēku padara ļoti sīkmanīgus un aizdomu pilnus. Viņi var saniknoties par niekiem, visu laiku ieklausās sevī, ir izteikta nosliece uz garastāvokļa pasliktināšanos un depresiju. Atšķirībā no sirdsslimniekiem nāve šos cilvēkus nebaida, toties viņi baidās no sāpēm un ļoti apvainojas, ja pat niecīgākās žēlabas netiek uzklausītas.
Vairogdziedzeris (sievietēm – arī ginekoloģiskās kaites)
Var izprovocēt pastiprinātu raudulību, nervozitāti, neiecietību, kad jebkurš sīkums var kļūt par asaru vai skaļa skandāla iemeslu. Arī šiem cilvēkiem ir nosliece uz depresiju, kas var pāraugt nopietnās neirozēs un pat psihozēs.
Psihoneirologa padoms
Nenoliedzami, ar hronisku slimnieku ģimenē nav viegli. Reizēm nākas pat mainīt visu ierasto dzīvesritmu. Galvenais ir saprast slimnieka stāvokli un neapvainoties, lai gan nekādā gadījumā nedrīkst iet viņa pavadā un izdabāt jebkurām kaprīzēm.
Daudzas ģimenes pieļauj lielu kļūdu, kad cenšas norobežot slimnieku no visiem viņa ierastajiem pienākumiem un nemitīgi atgādina: “Tu to nedrīksti!” Ir vajadzīga pārdomātāka pieeja: infarktu pārcietušais, protams, nedrīkst strādāt dārzā kā zirgs, toties nokopt galdu un nomazgāt traukus viņš var droši. Ja cilvēkam visu aizliedz, viņam attīstās vai nu mazvērtības komplekss, vai arī neiedomājams egoisms. Tāpēc obligāti jāpatur prātā: saslimušajam ģimenes loceklim vajadzīga pārējo palīdzība un patiesa ticība, ka viņš atveseļosies, nevis žēlums, kas, kā zināms, nevis rada, bet iznīcina.