Kartupeļi – vēderam un veselībai
Kartupeļi ir uzturā vislietotākais dārzenis gan laukos, gan arī pilsētās, un nereti to mēdz dēvēt arī par “otro maizi”. Tagad grūti pat iedomāties, kā cilvēki bez tiem iztika senatnē, pirms vairākiem gadsimtiem, kad šo “amerikāni” nepazina ne tikai Baltijā, bet visā Eiropā…
Vairāk nekā pirms trīstūkstoš gadiem indiāņi, kas dzīvoja mūsdienu Peru teritorijā sāka audzēt nakteņaugus, kuru bumbuļi kļuva gandrīz vai par galveno uztura produktu. Bumbuļus viņi uzglabāja visai īpatnēji: vienkārši izbēra uz zemes atklātā laukā, kur tie mirka lietu, žuva saulē, apsala aukstajās naktīs. Visbeidzot, kad tie bija sačokurojušies un kļuvuši mīksti, sievietes un bērni vienkārši mīcīja tos kājām, atbrīvojot no mizas. Iegūto produktu indiāņi sauca par čunjo un viņi apgalvojuši, ka “kaltēta gaļa bez čunjo ir tas pats, kas dzīve bez mīlestības”.
Drīz pēc tam, kad Amerika bija atklāta, kartupeļus nogādāja Eiropā un jau XVI gadsimtā to audzēja Spānijas un Itālijas botāniskajos dārzos un sauca par “peruāņu zemesriekstu”. Tā kā bumbuļiem bija zināma līdzība pazemes sēnēm trifelēm, itāļi sāka augu dēvēt par tartufolli, no kā arī cēlās vārds kartupeļi. Ir arī cita nosaukuma izcelšanās versija: no vācu kraft toifel, kas nozīmē velnišķīgs spēks.
Kartupeļu izplatīšanos Eiropā veicināja biežās graudaugu neražas, kuru sekas bija bads. Īrijā jau XVII gadsimtā kartupeļi zināmā mērā aizstāja maizi, īpaši neražas gados. Sākotnēji, kartupelim ienākot eiropieši sadzīvē, neizpalika arī dažādi kuriozi. Piemēram, ne reizi vien augstdzimušu personu goda mielastos galdā tika celti ēdieni nevis no bumbuļiem, bet gan zaļiem tomātiņiem līdzīgajiem augļiem, kas patiesībā nav ēdami un ir pat indīgi.
Krievija neizpalika pat pret kartupeļu audzēšanu vērsts dumpis. Taču, neraugoties uz visu, XIX gadsimtā kartupeļi Eiropu bija iekarojuši pilnībā un no Vecās Pasaules atkal devās pāri okeānam – uz Ziemeļameriku.
Mūsdienu kartupelim bumbuļi ir desmitām reižu lielāki nekā tā savvaļas sencis, bet rekorda eksemplārs tika izrakts 1962. gadā Sahalīnā – tas svēra 3,2 kilogramus. Starp citu, kartupeļu bumbulis nebūt nav sakņaugs, kā to bieži dēvē, bet gan stipri izmainījies kāts ar pumpuriem (“acīm”).
Ne tikai garšīgs, bet arī vērtīgs
Kartupeļu bumbuļi satur lielu daudzumu bioloģiski aktīvo vielu: cieti, olbaltumu, vitamīnus C, B1, PP, E, karotīnu, kāliju, kalciju, fosforu un dzelzi. Bagāts kartupelis ir arī ar folijskābi – vērtīgām zālēm pret anēmiju, kuņģa slimībām un aterosklerozi; tajā ir arī inozīts, kas bremzē holesterīna nogulsnēšanos, kā arī metionīms un holinoms – vielas, kas vēršas pret aknu cirozi.
Kartupeļu ēdienus ieteicams lietot sirds slimniekiem, hipertoniķiem un tiem, kas lieto urīndzenošus līdzekļus. Taču ar to vien bumbuļu dziednieciskās īpašības nebeidzas.
Kartupeļiem piemīt antisklerotiska, žulti dzenoša, pretiekaisumu, pretsēnīšu un pretmikrobu iedarbība. Pat solanīns, kas būtībā ir inde, mazās devās ne tikai nav kaitīga, bet, gluži otrādi, vērtīga. Tam piemīt pretsāpju un spazmolītiskas īpašības un tas palīdz pret iekaisumu procesiem. Kā liecina daži veiktie pētījumi, šī viela spējīga piebremzēt un pat apturēt ļaundabīgo audzēju attīstību.
Gudrības kartupeļu pagatavošanai
Lai pagatavotais biezenis, kartupeļu pankūkas vai cits ēdiens būtu ne tikai garšīgs, bet arī dziedniecisks, ielāgojami vairāki noteikumi:
1. Jaunos kartupeļus nevajag mizot, pietiek nokasīt. Bet, ja tie tiek mizoti, miziņai jābūt iespējami plānai.
2. No veciem, ziemu “pārdzīvojušiem” kartupeļiem, gluži pretēji, miza jāgriež bieza un jāizņem visas “acis”. Otrs veids, ka “izvilkt” indīgo vielu no kartupeļiem, ir: notīrītus un nomazgātus bumbuļus apviļā rupjajā sālī un cep uz pannas 15-20 minūtes zem vāka. Sāls atbrīvo ne tikai no solanīna, bet arī no nitrātiem.
3. Uzturā nav lietojami kartupeļi, kas ir zaļgani – tie ir bīstami veselībai.
4. Lai saglabātu vitamīnu C, kartupeļi jāmizo un jāgriež tikai ar nerūsējošā tērauda nažiem, bet novārīti kartupeļi saspaidāmi tikai ar koka stampiņu.
5. Vārot kartupeļus, tos labāk likt nevis aukstā, bet verdošā ūdenī.