Mīlestībai ir pakļauti visi vecumi. Ja ne gluži mīlestībai, tad kaut vai laulībai. Pie mums tā pieņemts – būt precētai nozīmē svešinieku cieņu, draudzeņu skaudību, drošību, ka ir, uz ko paļauties un atbalstīties un… ir, kam uzbļaut… Īsāk sakot – tradīcija. Taisnība, laulības mēdz būt dažādas, mēdz būt aiz mīlestības, mēdz arī – aiz aprēķina. Gan mīlestība, gan aprēķini ir dažādi.
17 gados
Visbiežāk izskrien pie vīra, lai nepaliktu vecmeitās: tā vien šķiet – ja ne tagad, tad nekad. Nereti stājas laulībā nevis jūtu, bet vēdera dēļ, kur jau briest dzīvība.
Ak, cik gan ļoti vēlāk var atriebties šie trauksmainie manevri. Neizpriecājusies, neizdancojusies, pat nepaguvusi līdz galam ar lellēm izspēlēties, bet jau veļ sev plecos pieaugušo nastu. Vēlāk gribēsies atgūt neizdejoto, taču vairs nedrīkstēs. Tad nu nākas sevi lauzt un mainīt vai slepus, klusītēm…
25 gados
Parasti laulībā stājas mīlestības dēļ. Ar mīlestību viss ir aptuveni skaidrs – kļuvusi pieaugusi, iztrakojusies un atradusi īsto. No otras puses – vecums tāds, ka augstskola jau pabeigta un arī dzemdēt labākais laiks. Tā kā mīlestību pavada spēcīgs materiālais atbalsts, mīļotais drīz vien atrodas.
Šajā vecumā aprēķins parasti ir visai primitīvs: nauda, automašīna, iespēja dzīvē iekārtoties. Pat ja līgavainī kaut kas nepatīk (vai pat izteikti nepatīk), cenšas sevi pierunāt: labi, padzīvošu, gan pieradīšu. Nu, lai Dievs dod.
Citādi nāksies pašai sevi izpļaukāt un purpināt, ka zinājusi jau gan, kādu soli sper, taču līdz galam nav aprēķinājusi.
35 gados
Laulību aiz mīlestības ir arvien mazāk, ja nu vienīgi visu laiku tvīkts pēc mīļotā, gaidot, kad viņš beidzot izšķirsies.
Kaut gan (tas jāpiebilst iekavās) mīlestība mēdz gadīties pa labi un kreisi, tepat līdzās, taču nezin kādēļ ne jau pret vīru, bet ne katra sadūšosies šķirties. Un, protams, sāk dominēt atkārtotas laulības, kuru vidū uz mīlestību balstīto ir arvien mazāk. Visbiežāk ne jau mīlestība, bet labas attiecības, drošība, miers un, protams, arī materiāli apsvērumi.
45 gados
Mīlestība vairs nav aktuāla – vienkārši tradīcijas dēļ. Lielākoties izbaudījusi mīlestību un tās sekas, sieviete vēlas kaut ko vienkāršāku un mierīgāku. Kaut gan, protams, arī šajā vecumā (īpaši ievērojot otrās jaunības faktoru) mēdz gadīties tik kaislīgs romāns un tam sekojoša laulība, ka abu mīlnieku bērniem nenobrīnīties vien.
55 un vairāk gados
Atraitņu laiks. Jo lielāks vecums, jo nākamajiem dzīvesbiedriem mazāk prasību vienam pret otru. Nauda? Vai gan daudz tās vajag? Sekss? Labi, ja ir, bet, ja nav, arī nekas. Lūk, jumts virs galvas – tas ir trumpis, ja brūtgānam tāds ir, viņš ir apskaužams kandidāts. Ir tik ļoti apnicis mitināties kopā ar mantiniekiem… Vienkāršs aprēķins – mierīgi vadīt mūža novakari, iespēju robežās palīdzot viens otram. Ir taču bail palikt vienai – naktīs, ar slimu sirdi…
Lai arī pāri 60
Sirds vēl jauna, un reizēm nākas piedzīvot patiesi aizkustinošu mīlestību – kā padsmitnieku vecumā. Ziedi, zīmītes, tālruņa zvani un klusēšana klausulē. Vecs cilvēks ir kā bērns, un tāpat gribas romantiku pēc dzīves vētrām.
Lai arī mēdz sacīt, ka laulības tiekot slēgtas debesīs, to dalībnieki ir vienkāršie mirstīgie, kuri vispirms nez kāpēc cenšas sev uzdauzīt punus, bet tikai pēc tam noticēt pieaugušo gudrībai. Laulība aiz muļķības – uz mīlestību balstīta laulība – aprēķina laulība – laulība aiz ieraduma… Tāda, lūk, ir ķēdīte. Ja jaunībā to zinātu, ja to vecumdienās spētu…