Cilvēka muskuļi ir pašas dabas radīts smalks aparāts dažādu slimību noteikšanai. Ļoti iespējams, ka tieši muskuļu testēšanas metode izskaidro ekstrasensu fenomenu.
Kinezioloģija radās aptuveni pirms pusgadsimta, saskaroties vairākām zinātnes jomām: medicīnai, fizioloģijai, fizikai, psihoanalīzei un refleksterapijai.
Muskuļu diagnostikas metode, kas izstrādāta uz tās bāzes, ļauj noteikt saslimšanas iespējamības risku, vēl ilgi pirms parādījušies pirmie slimības simptomi. Tas ļauj nevis ārstēt slimības sekas, ar ko līdz šim galvenokārt nodarbojās Eiropas medicīna, bet jau laikus novērst to cēloņus.
Amerikāņu neiropatologs Džordžs Gudhards, tolaik ASV olimpiskās izlases ārsts, ievēroja, ka vislabāk šos cēloņus zina pats ķermenis, un noteica muskuļu reakcijas saistību ar konkrēto orgānu un sistēmu stāvokli, ar ādu, vielmaiņas procesiem un pat emocionālo stāvokli.
Būtība ir tā, ka, embrijam attīstoties, no vienas aizmetņa lapiņas attīstās noteikti muskuļi, nervi un orgāni, kas vēlāk cits no cita var atrasties visai attālās ķermeņa vietās. Anatomiskas saiknes starp tiem nav, taču noteikta bioloģiska, ģenētiska saistība saglabājas – gluži kā starp māsām un brāļiem.
Tādējādi pietiek izmērīt bioelektropotenciālu – muskuļa spēku, lai noteiktu, kādos apstākļos darbojas ar to kopš dzimšanas saistītais orgāns vai sistēma. Ja rādījumi liecina par tā saukto muskuļa vājuma fenomenu – tas nozīmē, ka visai drīz konkrētajā orgānā var attīstīties patoloģija, tāpēc svarīgi sākt profilaksi.
Muskuļa testēšanu kineziologi veic ar rokām un muskuļa vājuma parādību nosaka ar plaukstām: ņemot vērā potenciāla starpību starp plaukstu un sāpošo vietu. Patlaban tiek izstrādāti dažādu aparātu modeļi, kas spētu uzlabot šādas diagnostikas precizitāti, tomēr pagaidām pieredzējuša kineziologa rokas ir pārākas.