Foto – Pixabay
Tiem, kas vēlas dzīvē kaut ko sasniegt vai mainīt, ir divi ceļi. Pirmais – nepārtraukta cīņa ar svešiem vai saviem trūkumiem un cenšanās no tiem atbrīvoties.
Daudzi izvēlas šo ceļu un šai cīņai velta vai visu mūžu. Kolīdz cilvēks uzvarējis sevī kādu negatīvu īpašību, tā tūlīt tās vietu ieņem kāda cita.
Beigu beigās cilvēks nespēj pat atcerēties, kad pēdējo reizi juties laimīgs. Līdzās viņiem nelaimīgi jūtas arī apkārtējie. Bieži vien šiem cilvēkiem uzglūn smagas slimības un vientulība.
Taču pastāv arī otrs ceļš – balstoties uz savām stiprajām īpašībām, kas ir katrā cilvēkā, attīstīt un pilnveidot vājās, kuru dēļ nespējam sasniegt vēlamo, piemēram, veselību, mīlestību, arī labu darbu. Kā tieši attīstīt savas vājās puses? Šim mērķim pastāv laika gaitā pārbaudītas metodes, kuru vidū ir arī tālāk minētās.
Ar šādiem karmiskajiem neprātīgajiem arī cenšas strādāt antipsihiatri. Tā vietā, lai ar visiem iespējamiem un neiespējamiem līdzekļiem izdzītu nelabo, viņi cenšas pieņemt cilvēku, kāds viņš ir.
Lai to izdarītu, viņiem pašiem jāieiet tādā situācijā, proti, jāsaņem tāda kā iesvētīšana vājprātā.
Tikai tā var palīdzēt vājprātīgajam – paplašināt viņa pasauli, kopā ar viņu izveidot citas lomas, pārdzīvot citus stāvokļus, bet bez divkāršās nozīmes un nesašķeļot šos jaunieguvumus.
Tā iekšējā haosā parādās skaidrības punkts, pateicoties kuram var atmudžināt visu situāciju un gūt pozitīvu efektu. Starp citu, šāda ieslīgšana vājprātā ir vērtīga arī nosacīti veseliem cilvēkiem – vismaz tā uzskata antipsihiatrijas un transpersonālās psiholoģijas piekritēji. Lai iemantotu patiesu identitāti, vispirms jānomet ikdienas apģērbs jeb, kā izsakās šie zinātnieki, jāpārdzīvo transformācijas krīze.
Tomēr – vai normāls cilvēks ir spējīgs ieiet vājprātīgas apziņas pasaulē? S. Grofa pētījumi pierāda, ka noteiktos apstākļos ikviens var kļūt vājprātīgs. Lai nenomaldītos šajos drūmajos labirintos, vajadzīgs pavadonis – garīgais skolotājs, kas spējīgs palīdzēt pārdzīvot šo krīzi un iziet jaunā apziņas līmenī.
Protams, tam var strikti iebilst – mēs dzīvojām bez šīs apgaismības un tīri labi jutāmies. Tāpēc labāk nerotaļāties ar uguni un nedoties tādos bīstamos ceļojumos. Taču izrādās, ka agrāk vai vēlāk katram cilvēkam tomēr nākas pārdzīvot kaut ko līdzīgu vājprātam – kaut vai, piemēram, nāves stundā.
Tāpēc, kamēr vēl esam spējīgi to izdarīt, jāiemācās vājprātu regulēt. Turklāt mūsdienās prasme kontaktēties ar savu apziņu ir ļoti noderīga. Ja cilvēks pats nenodarbojas ar savu psihisko veselību, to var sākt darīt kāds cits. Mūsdienās draudi, ka ar apziņu var sākt manipulēt, ir reālāki nekā jebkad.