Foto – Pixabay
Laime ir kā pasaku pils, kuras vārtus sargā pūķi. Mums jācīnās, lai tur iekļūtu. ALEKSANDRS DIMĀ Viss it kā labi, taču iekšpusē grauž tukšums. Tu vēlētos apskaut pirmo pretimnācēju un viņam izkliegt, izraudāt savu vientulību. Taču to nedari. Baidies, izsauks ātros no psihiatriskās slimnīcas.
Vai jūti, kā skumjas pavairo skumjas, bet prieks — prieku? Kā šaubas rada jaunu svārstīšanos, bet uzticība gūst atalgojumu? “Kā jūties?” — automātiski vaicājam sasveicinādamies. “Viss labi? Esi laimīgs?” — negaidot atbildi, sitam uz pleca.
Nepadomājam, cik absurds un netaktisks ir šāds jautājums. Cik briesmīgi tas var sāpināt un pazemot. Vai emocionāli sagraut. Kā gan var atbildēt “ne pārāk”, ja šī atbilde netiek ieskaitīta, bet atbilde “slikti” vispār nevienu neinteresē.
VAIRĀK LASI EVAS TOMBAKAS GRĀMATĀ “LAIMES TABLETĪTES”
Mūsdienu dzīves līderi laimi saista ar dzīves kvalitāti, un, mērot ar šo laimes mērauklu, citiem piespraužam birkas: cienīgs — necienīgs, pelnījis mīlestību, naudu un labāku darbu. Vai arī nav pelnījis. Norakstīts. Ir vai nav draudzības vērts. Kad mums veicas, cilvēki pie mums līp kā pie medus mucas. Ja slīkstam skumjās un bezcerībā, attālinās. Dažreiz bēgtin bēg.
Laima un Sigita bija nešķiramas draudzenes no skolas laikiem. Taču tagad viņas vairs nedraudzējas. Laima nevēlas redzēt Sigitu, jo Sigitai mūžīgi neveicas, bet Laima nevēlas aplipināties ar nelaimes bacili. Laima atlaiž cilvēkus, saka “atā” neģēļiem, kuri viņai nesniedz laimi.
Laima savu rīcību sauc par sevis mīlēšanu. Mēs nestrīdēsimies — nosauksim šo mīlestību īstajā vārdā. Pašlabuma meklēšana. Mēs (domāju par visu sieviešu dzimumu) jau no šūpuļa esam iezīdušas, ka laimi mums sniegs citi. Ka tā spīd augstā (ne vienmēr stikla) kalnā, kuru sargā pūķis (ne vienmēr deviņgalvu).
Ļauno pūķi uzveiks stiprinieks karavīrs un mūs, ja ne uz rokām uznesīs, tad gandrīz pie rokas aizvedīs līdz pat laimes uguntiņai kalna galotnē. Mēs izaugām apburtas no brīnumpasakas par skaisto princi, kurš atjāj baltā zirgā un izglābj no visām nelaimēm.
Izvelk mirdzošu zobenu, kura asmenī spēlējas saules zaķēni, un, žvīks, žvāks, — nogriež pūķim visas galvas. Un tad ņem par sievu vienkāršu, skaistu meiteni (protams, mani vai tevi). Un aizved pāri jūrām. Tieši uz laimes zemi, kur abi dzīvos ilgi un laimīgi. Kur plūst piena un medus upes un līksmība nekad nebeidzas.
Brīnumpasakas ir iesūkušās mūsu zemapziņā, un mūs kārdina lepna un patmīlīga dzīves uztvere: ja pasaku princis laikā neparādās, uztraucamies, ka “kaut kas ap mani nav kārtībā”. Varbūt vainīga pilsētas dome, cenu politika vai klimata josla. Mums neviens nav teicis (vai ir teicis, tikai nepārliecinoši), ka laime nedzīvo kalna galā.
Arī ne pāri jūrām. Un ka vienīgais pūķis, kurš apsargā laimes lādīti un pie tās nelaiž, esam mēs pašas. Mūsu lielā mīlestība uz sevi. Viss sākās no nevainīga saukļa — mīli sevi. Kamēr mīlestība uz sevi deģenerējās — kļuva par pašlabuma meklēšanu.
Viss sākās tik jauki un aizkustinoši, no nevainīga saukļa — mīli sevi. Kamēr mīlestība uz sevi, samierināšanās ar savām nepilnībām ņēma un deģenerējās — kļuva par pašlabuma meklēšanu. Kalpošanu labumiem. Nejūtīgumu pret citiem. Saltu racionālismu, ka mana problēma ir mana, bet tavējā — tava. Ne mammas, ne tēva, ne Kārļa kunga vai Baibas kundzes. Visi, kuri vien neslinko, dzied līdzi Budam: izglābšanās ir mūsu pašu rokās.
Nevienam tas nav pienākums, un neviens mums nevar palīdzēt. Mums pašiem jāiemācās staigāt, neviens mūsu ceļu nenoies un mūsu mugursomu nenesīs. Pirms trīsdesmit gadiem ar mierīgu sirdsapziņu raudājām uz drauga pleca. Pirms divdesmit gadiem izdzirdējām par psihologiem un noticējām, ka nav labi savas bēdas uzkraut tuvākajiem. Ka ar draugiem kopā jāsvin ķiršu ziedēšana, bet ar psihologu — jāravē nezāles un jāizlasa sapuvušie āboli.
Noticējām tam, ka psihologs ir labākais problēmu risinātājs. Taču psihologs dārgi maksā, pie viņa vajadzīgi vairāki seansi, lai gan problēmas šie speciālisti nerisina — tikai rāda ceļu. Bet iet jau vajag pašam… Uz kurieni šis ceļš aizvedīs, kad aizvedīs, zina tikai Augstākais. Varbūt tad labāk Taro kārtīm pavaicāt?
Lūk, Laima pazīst labu zīlnieci — viņa pavēstījusi, ka viņas tētis mirs ceturtdienā, un tā arī noticis. XXI gadsimtā izvēlamies astrologus, zīlniekus un citus brīnumdarus, kas redz labāk.
Meklējam eņģeļus un dēmonus, skaitām garus un gariņus, pētām karmas un iemiesošanos, pagājušās dzīves un apokalipses. Vieni rok bunkurus un veido putraimu rezerves, jo svēti tic, ka dzīve tikai kļūdas pēc nebeidzās 2012. gada 12. decembrī un šī kļūda tomēr tiks labota.
Citi samierinās ar likteni un gaida atnācējus vai kodolkaru. Trešie — krievu, ķīniešu vai islāmistu neprātības. Ceturtie — mesiju. Viņš visdrīzāk atnākšot no paralēlās pasaules. No tālas nākotnes, Austrālijas vai Antarktīdas. Un visu sakārtošot. Apgaismotos apbalvošot, bet sliktos — iznīcināšot.
TESTS: KAS TU BIJI IEPRIEKŠĒJĀ DZĪVĒ?
Feisbukā atrodams tests: “Uzzini, kas tu biji iepriekšējā dzīvē”. Karavīrs, tirgotājs, princese uz zirņa, ragana uz ugunskura vai mūks vientuļnieks, Kleopatra vai baobabs… Uzzinājis, kas biji iepriekšējā dzīvē, atradīsi atbildi, kāpēc tev veicas vai neveicas. Sapratīsi, kāpēc neko nevajag darīt, jo viss tāpat jau nolemts un neko neizmainīsi.
Man fatālisms interesē teorētiski, bet praktiski daudz pievilcīgāks ir Bībeles apgalvojums, ka cilvēkam ir iespēja izvēlēties. Ka atbildība nav lāsts — atbildība ir dāvana. Tā atbrīvo, tā pati ir brīvība. Laime bez brīvības ir kā putns būrī: lakstīgala nepogos.
Pasakās laime dzīvo noburtās vietās, to sargā pūķis, ar kuru mums jācīnās, lai atbrīvotu savu laimi. Tas pūķis esam mēs paši. Deviņgalvu pūķis — tās ir mūsu bailes no atbildības. Alkas izvairīties no atbildības nastas. Neesmu pārliecināta, ka ar pūķi jācīnās. Manuprāt, ar pūķi jāsadraudzējas. Taču draudzēties ir nesalīdzināmi grūtāk nekā cīnīties.