Ilustrācija – Pixabay
Ziemassvētku senie ēdieni bija putraimdesa, karaša, zirņi, pupas, cūkas šņukurs, ko sagatavoja jau laikus.
Istabu rotāja ar pušķiem, salmiem, puzuriem. Visnoturīgākā Ziemassvētku tradīcija ir bluķa vilkšana.
Laikus sagatavoja lielu ozola bluķi, ko saime vilka vai vēla no vienas vietas uz citu. Tad to sadedzināja par zīmi, ka grūtie vasaras un rudens darbi ir beigušies. Vēl viena Ziemassvētku tradīcija ir iešana ķekatās. Ziemassvētkus svinēja četras dienas.
Ziemassvētku laikā tumsas vara ir sasniegusi savu augstāko pakāpi. Nakts ir visgarākā, un diena — visīsākā.
Daba šai laikā ir it kā pamirusi, nekas vairs neaug.
Tomēr pēc Ziemassvētkiem sākas pretējais process — dienas sāk kļūt garākas, bet naktis īsākas. Ziemassvētku rituālā pirts simbolizē gaismas uzvaru pār tumsu. Pirtī iet ar domu, ka atbrīvosies no liekā, negatīvā, no tumsas spēkiem.
Vispirms ķermeni attīra ar kadiķu vai arī vībotņu slotiņu.
Var veikt ķermeņa masāžu ar egles čiekuriem, kam arī ir ķermeni attīroša nozīme. Tad pirtnieks var veikt lielo pērienu ar 10–12 dažādām slotām vai arī enerģētisko pēršanu ar vienu vai divām ozola slotām.
Šai laikā var izmantot arī skuju koku slotas (kadiķa, egles, priedes). Pēc tam uz ķermeņa var klāt mālus, dūņas, kas attīrīs no visa negatīvā, atmirušajām ādas šūnām, kā arī simbolizēs garīgu attīrīšanos.
Beigās ķermeni noskalo ar vēsu ūdeni un to var pārklāt ar medu vai veikt kādu citu skaistumkopšanas procedūru. Pērtuves temperatūru vēlams turēt karstāku, jo ārā valda aukstums.
Perot var skaitīt spēcīgas tautasdziesmas. Atvēsināties pēc pirts var, vārtoties sniegā, bet rūdītākie var iegremdētie āliņģī.
PAR CITIEM PIRTS RITUĀLIEM LASI ŠEIT!
Seno latviešu rituālā pirts. Kad miesa top tīra un dvēsele saplūst ar dabu