Foto – Pixabay
Ar gadiem locītavās notiek skrimšļu sairšanas procesi, skrimšļu sintēze pavājinās un locītavu kustībās sajūtams diskomforts. Skrimslis ir galvenais aizsargelements, kas nodrošina locītavas kustīgumu un elastību. Skrimšļu sairšana ir dabisks process, ko var palēnināt, lietojot hondroprotektorus.
Hondroprotektori ir vielas, kas labvēlīgi ietekmē skrimšļu metabolisma procesus, aizsargājot tos no iespējamas sairšanas. Par hondroprotektīviem (skrimšļus aizsargājošiem) produktiem pirmām kārtām tiek uzskatīti skrimšļu un saišu struktūras analogi – tādi kā glikozamīns un hondroitīns.
Šīs vielas stimulē proteoglikānu (skrimšļu ķieģelīšu) sintēzi, kas savukārt nosaka skrimšļaudu amortizācijas spēju un to struktūru, kā arī spēju izstrādāt locītavu šķidrumu. Īpaši svarīgi ir aizsargāt locītavu skrimšļus un saites palielinātas fiziskas aktivitātes un slodzes gadījumos.
Hondroprotektori:
* aizsargā locītavu skrimšļus no pāragras sairšanas,
* baro locītavu skrimšļus,
* lietojot regulāri, samazina locītavu skrimšļu deformāciju,
* paaugstina locītavu šķidruma izstrādi,
* ieeļļo locītavas.
Hondroprotektori pilnīgi pamatoti tiek uzskatīti par gana drošiem un efektīviem – šajā ziņā tos var salīdzināt, piemēram, ar labi zināmajiem vitamīnu un minerālu kompleksiem. Taču, gluži tāpat kā vitamīni, arī ne visi hondroprotektori ir vienādi.
Šīs grupas preparāti, neraugoties uz galveno iedarbojošos vielu (kas tieši nodrošina skrimšļaudu aizsardzību un atjaunošanos) nelielo daudzveidību, sastāva ziņā diezgan būtiski atšķiras cits no cita.
Daži satur papildu vielas, piemēram, dimetilsulfoksīdu, ko nedrīkst lietot miokarda infarkta gadījumā. Tas nozīmē – pastāvot riska faktoram, šā preparāta lietošana, maigi sakot, nav droša.
Cits piemērs. Cukura diabēta gadījumā organismā izmainās ogļhidrātu maiņas process, kas cita starpā izraisa tādu grūti izrunājamu vielu kā glikozaminoglikāni veidošanos (glikozaminoglikāni ir skrimšļaudu komponents, kura sastāvā ir viens no pamata hondroprotektoriem – glikozamīns).
Pārāk liels to daudzums organismā noved pie asinsvadu un nervu sistēmas darbības traucējumiem. Tāpēc šo vielu papildu uzņemšana situāciju var pasliktināt. Analoģiska situācija veidojas arī miksedēmas (smaga hipotireozes forma) gadījumā: ja ir šī kaite, notiek glikozaminoglikānu uzkrāšanās ādā, zemādas šķiedrās, sirdī, plaušās, nierēs.
Ne jau nejauši hondroprotektori tiek salīdzināti ar polivitamīniem.
Diemžēl izplatītais viedoklis par šāda veida preparātu nekaitīgumu nereti noved pie bēdīgām sekām. Kāpēc? Galvenais cēlonis ir tieši vieglprātīgā, neapdomīgā (reizēm ari bezatbildīgā) attieksme pret šīm grupām piederīgajiem ārstniecības līdzekļiem: sak, ja jau tie ir droši un nekaitīgi, instrukciju lasīt nav nepieciešams.
Taču patiesībā jebkuram preparātam (un runa nav tikai par medikamentiem, bet arī bioloģiski aktīvajām piedevām) pastāv noteikti lietošanas ierobežojumi.
Turklāt nereti ārkārtīgi svarīgi ir ievērot lietošanas noteikumus (devu, periodiskumu, kursa ilgumu, reizēm pat norādīts, kādu šķidrumu tai vai citai tabletei labāk uzdzert). Tas viss tiek darīts ar vienu mērķi: sasniegt vēlamo efektu un nenodarīt kaitējumu veselībai.
LASI ARĪ ŠOS RAKSTUS!
Upeņu lapas izvada sāļus no organisma. + Citas receptes sāpošām locītavām