Daudzus, kuriem paredzēta operācija, satrauc ne tikai pati ķirurģiskā iejaukšanās, bet arī narkoze, īpaši vispārējā, un tās atstātās iespējamās sekas.
Kas ir narkoze, vai tiešām tā nodara kaitējumu? Ko visbiežāk pacienti grib par to uzzināt?
* Daudzus, bet īpaši gados vecus cilvēkus biedē doma, ka, aizmiguši narkozes iedarbībā, viņi var nepamosties.
Ķirurgi, protams, nav dievi, un uz operācijas galda notiek visādi. Reizēm pacientu tiešām neizdodas glābt, taču letālais iznākums ir ne jau narkozes dēļ. Ja operācija noritējusi veiksmīgi, visi pacienti pēc anestēzijas pamostas.
* Ja kādreiz jau bijušas operācijas, katru nākamo reizi nepieciešama arvien lielāka narkozes deva.
Mīts un tikai mīts. Pat gadījumos, kad pāris mēnešu laikā nākas izdarīt vairākas operācijas, narkozes deva netiek palielināta.
* Runā, ka daži slimnieki, pamodušies pēc narkozes, kļūst ļoti uzbudināti.
Agrāk, pirms gadiem trīsdesmit, kad narkozei izmantoja ēteri, zināms uzbudinājums pēc pamošanās tika uzskatīts par normālu parādību. Taču tagad anesteziologi izmanto pavisam citus preparātus, un šāda reakcija mēdz būt ārkārtīgi reti.
* Narkoze negatīvi iedarbojas uz prāta spējām, pasliktina atmiņu un pavājina uzmanību.
Pēc jebkuras vispārējās anestēzijas (kā to liecina speciālu testu rezultāti) atmiņa, uzmanība, spējas analizēt situācijas tiešām pazeminās, taču ne uz ilgu laiku: minimums uz pāris nedēļām, maksimums – uz dažiem mēnešiem. Taču arī tad šī negatīvā iedarbība ir tik niecīga, ka tās līmeni ar speciālām ierīcēm var noteikt tikai ārsti. Tāpēc bīties par iespējamu atmiņas zudumu ir aplam – narkoze nepārvērš atmiņu sklerozē.
* Klīst runas, ka katra narkoze saīsina mūžu aptuveni par pieciem gadiem.
Vēl viens izdomājums. Tad jau iznāk, ka tie jaundzimušie, kuriem nācies izturēt desmit un pat vairāk narkožu (medicīnas praksē tādi gadījumi bijuši) ilgāk par 20 vai 25 gadiem neizvilktu, taču viņi visi ir pieauguši un nobrieduši cilvēki. Mūža ilgumu var ietekmēt slimība, bet ne narkoze.
* Uzskata, ka par anestēziju organismam pēc tam nākas maksāt visu atlikušo mūžu.
Arī aplam. Kā jebkura medikamentozā terapija, vai tās ir tabletes vai injekcijas, arī narkoze pēc operatīvās iejaukšanās kādu laiku uz organismu, protams, iedarbojas. Taču ilgstošu seku nemēdz būt.
* Cik ilgi pacients atgūstas no narkozes un jūtas bremzēts?
Vairākums ne pārāk sarežģīto plānoto operāciju stacionārā norit vienas dienas režīmā, proti, no rīta ar analīžu un izmeklēšanas rezultātiem ierodas uz operāciju, bet dienā, vakarā vai vēlākais nākamās dienas rītā jūtas jau salīdzinoši labi, reizēm jau staigā vai pat dodas mājās un, ievērojot ārsta norādījumus, turpina ārstēties ambulatori. Ar cilvēku viss ir kārtībā, un jau nākamajā dienā nekāda narkozes izraisīta bremzējoša iedarbība nebūs novērojama.
* Uzskata, ka vispārējo narkozi gandrīz vai vienmēr var aizstāt ar lokālo anestēziju.
Operācijas ir dažādas. Arī tādas, kuras tiešām var veikt, izmantojot lokālo anestēziju. Taču prakse pierādījusi, ka šajos gadījumos pacienti ļoti bieži ārstiem vienkārši traucē: novērš uzmanību ar saviem jautājumiem un runāšanu, ir nemierīgi, uztraukušies… Tāpēc vairumā gadījumu tiek praktizēta vispārējā narkoze. Īpaši tas attiecas uz bērnu ķirurģiju. Visā pasaulē jebkura operatīva iejaukšanās bērna organismā notiek tikai vispārējās narkozes iedarbībā. Bērnam ir jāpamostas palātā bez jebkādām negatīvām atmiņām: ne par to, kas bija pirms operācijas, ne to, kas notika tās laikā. Bērna psihiskā veselība nedrīkst ciest.
* Runā, ka operācijas laikā daudzi pacienti piedzīvojot ceļojumu uz “citām pasaulēm”, kā tas mēdz būt klīniskās nāves gadījumā.
Anestēzijai nav nekā kopīga ar klīnisko nāvi, tātad – arī “paciemoties viņā saulē” operācijas laikā nav iespējams. Tiesa, daži preparāti, kas tiek izmantoti anestēzijā, spēj izsaukt dažādas vīzijas, kas katram pacientam ir individuālas. Reizēm pacienti mēdz stāstīt, ka klīduši pa labirintu vai lidojuši pa garu gaiteni, taču tās ir tikai narkozes izraisītās katra konkrētā cilvēka subjektīvās sajūtas.
* Ja operācijas ir vairākas, narkoze var izraisīt atkarību, proti, cilvēkam var attīstīties tieksme pēc narkotikām.
Pilnīgi aplam. Nekas tāds nevar notikt. Runāt par pieraduma sindromu drīzāk var gadījumos, kad regulāri tiek lietoti spēcīgi pretsāpju līdzekļi (piemēram, onkoloģijas gadījumā). Šie līdzekļi jālieto stingrā ārsta uzraudzībā un strikti ievērojot devas.
* Vai anestēzija veciem cilvēkiem atšķiras no tās, ko izmanto gados jauniem ļaudīm un bērniem?
Izņemot devas lielumu, nekādu citu būtisku atšķirību nav. Pats galvenais, lai gados vecāki cilvēki sīki izstāstītu ārstam anesteziologam par visām savām kaitēm un veselības niansēm – tas viņam palīdzēs pareizi izvēlēties narkozei nepieciešamos preparātus un tātad izslēgt visus iespējamos blakusefektus.
Mūsdienās ārsta anesteziologa rīcībā ir vairāk nekā desmit dažādu preparātu, kurus viņš var izmantot narkozei, ņemot vērā pacienta vecumu, ķermeņa uzbūvi un veselības stāvokli. Tāpēc viņš obligāti jāinformē par visām diagnozēm un iespējamām alerģiskām reakcijām no atsevišķām vielām. Bet ir aplam baidīties no narkozes un satraukties, ka tā atstās paliekošas pēdas.