Anatolijs Danilāns: Skriešana ļāva mums tikt pie lielām smadzenēm. Bet jāprot ar tām rīkoties!

Liela smadzeņu masa ir priekšnosacījums tam, lai cilvēks kļūtu par visattīstītāko zemeslodes radību. Bet liela smadzeņu masa vēl nenozīmē, ka radība ir gudra. Ar lielām smadzenēm jāmāk apieties, lielas smadzenes jāiemāca darboties. Jāpanāk, lai smadzenes prastu lieti kalpot cilvēkam, lai smadzenes tiktu galā ar tādiem trikiem, kādus citu radību smadzenes nespēj veikt. Piemēram, smadzenēm jāiemāca paredzēšanas spēja, uzsver profesors Anatolijs Danilāns.

ANATOLIJA DANILĀNA GRĀMATU “DZĪVO PRIECĪGS UN VESELS!” VARI IEGĀDĀTIES ŠEIT!

Paredzēšana ir slidena lieta — un jo īpaši grūti ir paredzēt nākotni. Skrejošais mednieks ne vien attīstīja savu kustību aparātu, bet arī smadzenes. Noskriet dzīvnieku līdz nāvei neizdosies, ja mednieks iepriekš neizplānos bēgļa iespējamās darbības.

Mūkošais dzīvnieks cenšas iejukt pārējo dzīvnieku barā un līdz ar to kļūt medniekam nepieejams. Pirmatnējais homo sapiens to labi zināja un pirms medībām plānoja, kā to nepieļaut. Viņš domāja… Viņa smadzenes apspēlēja darbības, kas vēl nebija notikušas.

Tik tiešām — pirmatnējais maratonists skriešanas laikā trenēja, attīstīja un uzlaboja smadzenes. Skriešana bija pirmsākums garam attīstības ceļam, kura iznākums ir mūsdienu cilvēks — visattīstītākā būtne uz zemeslodes. Skriešana ir bēgšana no kaut kā, ilgas pēc kaut kā, skriešana reizē ir izmisums un vēlme izdzīvot.

Noslēpumainajos Meksikas apvidos arī mūsdienās vēl mīt Tarahumaras cilts ļaudis — cilvēki, kas spēj veikt saprātam grūti aptveramas lietas.

Piemēram, pēc divu dienu ilgas alkohola (alus) lietošanas Tarahumaras spēj rīta agrumā doties kalnainās takās un no vietas pievarēt četrus simtus, pat vairāk kilometru.

Šāda dzīve (alus dzeršana un nežēlīga sevis mocīšana) ir viņu dzīves vadzvaigzne, viņu dzīves stūrakmens. Skrien Tarahumaru bērni, skrien pieaugušie, skrien seniori, skrien vīri, skrien sievas. Lai skrietu ašāk, viņi sacenšas.

Ciltī notiek gan komandu, gan individuālās skriešanas sacīkstes. Silti kļūst, ja uzzina, ka sacīkstēs zaudējumu piemeklējušos skrējējus nemāc skaudība, viņi nepeļ uzvarētāju, nekļūst nikni, nekļūst ļauni. Par panākumu priecājas visi — gan vinnētāji, gan atpalikušie. Jo arī atpalikušie skrienot ir guvuši baudījumu, kļuvuši veselāki, piedzīvojuši pilnvērtīgas dzīves mirkļus.

Lai noskrietu maratonu, ir regulāri un ilgi jātrenējas. Taču spēju kustēties mēs neesam zaudējuši! Svēti ielāgosim, ka cilvēka organisms ir kustību veikšanai radīts agregāts.

Šīs cilts mūsdienās reti sastopamās paražas lieliski aprakstījis ASV žurnālists Kristofers Magdugals grāmatā “Dzimuši, lai skrietu”. To lasot, negaidītā kārtā mani pārņēma Tarahumara ļaudīm neraksturīga īpašība, proti, skaudība. Kāpēc Latvijas cilvēki aizgājuši tālu prom no Tarahumara ļaudīm un no mūsu senču dzīvesveida?

Mēs esam pilnīgi novirzījušies no homo sapiens miljoniem gadu piekoptajiem dzīves pamata postulātiem. Daudzi no mums zaudējuši kustību prieku.

Lai paliek malā maratons, lai paliek malā iedoma nodzīt līdz nāvei kādu dzīvnieku. Mūsu dienās liela daļa cilvēku šādas spējas ir zaudējuši. Lai noskrietu maratonu, ir regulāri un ilgi jātrenējas.

Taču spēju kustēties mēs neesam zaudējuši! Svēti ielāgosim, ka cilvēka organisms ir kustību veikšanai radīts agregāts.

Kustības atbaida slimības, novecošanu, asina domāšanu, pasargā no garīgām vainām. Nobeigumam noderēs ziņģes vārdi: “Vēl jau viss nav pagalam, vēl jau dzīvē var daudz…”