“Ārstē, palīdz, dzīvību izglābj!” – tā reiz par kadiķi izteicies kāds viduslaiku dziednieks. Viņš zināja, ko saka, jo kadiķi patiešām var uzskatīt par apbrīnas vērtu koku, ko daba apveltījusi ar unikālām spējām, turklāt ne tikai dziednieciskām. Zinātāji augu ar panākumiem izmanto arī pārtikas rūpniecībā. Piemēram, tieši no kadiķa iegūst pasaulē pazīstamo un populāro alkoholisko dzērienu džinu, bet, ja, skābējot kāpostus, tiem pievieno dažas kadiķa ogas, to garša būs pa prātam pat visizsmalcinātākajiem gardēžiem.
Zinātnieki lēš, ka kadiķis uz Zemes parādījies aptuveni pirms 50 miljoniem gadu, vēl juras perioda laikā. Kad tieši tā dziednieciskās un visas citas īpašības sāka izmantot cilvēks, ne precīzi, ne arī aptuveni pateikt nav iespējams. Taču skaidri zināms, ka kopš aizvēsturiskiem laikiem kadiķim ir visu nelaimē nonākušo cilvēku drauga un aizstāvja reputācija.
Vecajā derībā šis koks, piemēram, tiek minēts, kā paslēptuves vieta. Kad Svētā ģimene bēga no ķēniņa Hēroda, jaundzimušo Kristu paslēpa kadiķu biezajos zaros, un kareivji, kam bija pavēlēts atrast pāri ar zīdaini, Marijai un Jāzepam pagāja garām. Vēlāk kadiķi sāka uzskatīt par Jaunavas Marijas augu, un varbūt tieši tāpēc vēl joprojām pret šo koku ļaudis izturas ar bijību.
Piemēram, Itālijā ar kadiķu vainagiem rotā sienas zirgu staļļos un govju kūtīs. Šī tradīcija saglabājusies no viduslaikiem, kad kadiķa zarus kāra virs durvīm, jo uzskatīja, ka tie pasargā no burvjiem un ļaunā gara. Bet Ziemeļamerikas indiāņi kadiķi izmantoja brūču dziedēšanai un pret ādas, kaulu un locītavu slimībām. Ja indiāņu ciematā kāds smagi saslima, viņu tūlīt pat aiznesa uz kadiķu audzi, kur gaiss bija piesātināts ar dziedinošajām gaistošajām vielām. Daudzās Eiropas valstīs mēra un baku epidēmiju laikā cilvēki kūra kadiķu ugunskurus.
Kadiķis patiesi ir unikāls augs. Šis siltumu mīlošās cipreses radinieks sastopams praktiski visur: tas nebaidās ne aukstuma, ne sausuma, aug gan purvainās augsnēs un sausos smiltājos, gan akmeņainās kalnu nogāzēs, kur augu valsts ir visai skopa. Citu augu valsts pārstāvju vidū kadiķis būtiski izceļas ar savām spējām izdalīt apkārtējā vidē milzīgu daudzumu īpašas vielas – fitoncīdus (no grieķu val. fiton – “augs” un latīņuval. cedre – “nogalināt”).
Fitoncīdi nogalē mikroorganismus, tā paglābjot augu no slimībām, un vienlaikus arī dezinficē un atveseļo gaisu. Diennakts laikā viens vienīgs kadiķis spēj izdalīt 15 reižu vairāk dzīvinošo gaistošo vielu nekā hektārs lapukoku meža. Pa gabalu kadiķis ļoti atgādina egli (tam ir tievs stumbrs un mūžzaļš konusveida asām skujām noklātu zaru izvietojums), taču tuvumā atšķirības ir tūlīt pat pamanāms, un sajaukt kadiķi ar egli nav iespējams.
Pret menstruālā cikla traucējumiem: sajauc līdzīgās daļās sasmalcinātas kadiķa ogas, ložņu vārpatas un lauku blaktenes saknes. Tējkaroti maisījuma aplej ar glāzi verdoša ūdens, uzkarsē līdz viršanai, 10–15 minūtes karsē uz lēnas uguns, tad atdzesē un izkāš. Dzer pa glāzei 2 reizes dienā – no rīta un vakarā. Kurss – 5–7 dienas. Nepieciešamības gadījumā pēc 2 nedēļu pārtraukuma kursu var atkārtot.
Pret spēcīgām un sāpīgām menstruācijām: ņem 50 g parastā kadiķa ogu, 1 ķiploka galviņu un 1 litru dabīgā vīnogu baltvīna.
Kadiķa ogas uzmanīgi, lai nesabojātu sēklas, saberž piestiņā, ķiploku notīra un sīki sakapā. Abas sastāvdaļas sajauc, aplej ar baltvīnu, tad pārlej stikla pudelē, cieši aizkorķē un 10 dienas nostādina tumšā vietā. Pēc tam izvilkumu izkāš un lieto pa 3 ēdamkarotēm 1–2 reizes dienā pēc ēšanas. Ārstēšanos veic 2–3 reizes gadā, kurss – 15–20 dienu.
Menstruāciju stimulēšanai: sajauc vienādās daļās kadiķa ogas, sasmalcinātas kailās lakricas saknes, asinszāles un parastā pelašķa lakstus. Divas ēdamkarotes maisījuma aplej ar puslitru verdoša ūdens, 20–30 minūtes karsē ūdens peldē uz lēnas uguns, tad izkāš. Izdzer siltu pirms gulētiešanas. Kurss – līdz iestājas pozitīvs rezultāts.
Pret baltajiem ziediem: sajauc pa 3 ēdamkarotēm biezlapu bergēnijas sakneņus un eikalipta lapas, 2 ēdamkarotes ozola mizas un 1 ēdamkaroti kadiķa ogu. Trīs ēdamkarotes maisījuma ieber termosā, aplej ar litru verdoša ūdens, nakti nostādina, tad izkāš. Lieto pa 2 ēdamkarotēm 3 reizes dienā pēc ēšanas un izmanto maksts skalošanai no rīta un pirms gulētiešanas. Kurss – līdz iestājas stāvokļa uzlabošanās.
Pret neauglību sievietēm (kā papildu ārstniecības līdzeklis): ņem 3 aptuveni 4–5 cm garas kadiķa zaru galotnītes (vēlams no koka, kas aug sausā augsnē), aplej ar puslitru ūdens, uzkarsē līdz viršanai, 8–10 minūtes karsē ūdens peldē, tad atdzesē un izkāš. Dzer pa 1/4 glāzes 2 reizes dienā – no rīta tukšā dūšā un vakarā pirms gulētiešanas. Viens kurss – 20 dienas. Kursu atkārto 3 mēnešus pēc kārtas.
Pret smagi noritošu klimaktēriju: sajauc pa glāzei parastā kadiķa ogas, melisas lapas, sasmalcinātas ložņu vārpatas un blaktenes saknes, pusglāzi valriekstu lapu. Ēdamkaroti maisījuma aplej ar glāzi verdoša ūdens, 15 minūtes vāra uz lēnas uguns, tad atdzesē un izkāš. Dzer pa glāzei 2 reizes dienā – no rīta un vakarā. Kurss – 3–4 nedēļas.
Pret kašķi: sajauc 50–60 pilienu kadiķa ēteriskās eļļas ar 2–3 ēdamkarotēm kausētu cūkas iekštauku. Ziedi 1–2 reizes dienā ierīvē niezošajās vietās. Kurss – līdz iestājas pilnīga atveseļošanās.