Nav tāda cilvēka, kurš negribētu izskatīties labāk. Es esmu gatava bezgalīgi runāt par kustībām, bet ar nožēlu man jāatzīst, ka bez pareiza uztura mēs nesasniegsim vēlamo: saglabāsim veselību, normalizēsim svaru un tā rezultātā — labu pašsajūtu un jaunību. Diemžēl es neesmu to laimīgo cilvēku vidū, kuri var ēst visu un nepieņemties svarā, raksta slavenā balerīna Ilze Liepa.
Sagatavots pēc Ilzes Liepas grāmatas “Liepas metode”
Man ir pazīstami visi sliktie paradumi, kas ir saistīti ar nepareizu uzturu… Man ļoti garšo saldumi, īpaši — šokolāde. Es pavisam vienkārši varu apēst veselu šokolādes tāfelīti vienā reizē. Es dievinu čipsus, dažreiz ar aizkustinošu nopūtu apskatu tāda veida produktus kā Snickers, Twix u. tml. Es labprāt ēstu kartupeļus, īpaši kartupeļus mundierī no McDonald’s.
Par saldējumu labāk nemaz nedomāt. Man ļoti garšo arī sviestmaizes ar sieru un salda kafija ar pienu. Jāpiemin arī kūkas un tortes — īpaši bezē ar riekstiem kā Kijevas torte.
Labs balerīnas uzturs, vai ne?
Viss sākas bērnībā. Protams, tieši tad veidojas pieradumi. Ak, cik svarīgi tie ir! Pateicoties labiem ieradumiem, piemēram, atbildībai, kārtībai, prasmei plānot darbus un padarīt tos līdz galam, dzīvē var gūt lielus panākumus. Un tieši otrādi, slikti ieradumi kļūst par svina bumbām pie jūsu kājām, tie traucē virzīties uz priekšu.
Diemžēl tikai retās ģimenēs pastāv ēšanas kultūra. Protams, mēs lielā mērā esam atkarīgi no tām tradīcijām, kas pieņemtas sabiedrībā. Ak, mūsu brīnišķīgās svinības, kuras man tik ļoti patīk! Uz galda nav brīvas vietas, tikai gardumi: tur ir gan siļķe kažokā, gan aukstā gaļa vai pildītas zivs galerts. Vai varat iedomāties galdu bez iecienītajiem Olivjē salātiem? Tur ir gan sagriezta zivs, gan desiņas.
Uzkodas papildina tikko uzvārītus kartupeļus vai pelmeņus. Un kur nu vēl karstie pīrādziņi, mazi, kumosa lielumā, ar spīdīgu apcepušos virspusi, kas aicināt aicina — apēd mūs! Un tas ir tikai sākums! Pēc tam seko siltais ēdiens. Kaut kas no gaļas vai zivs ar piedevām — ar rīsiem vai, labākajā gadījumā, ar dārzeņiem. Un aiz šīs bagātības vēl slēpjas sālījumi un kraukšķīgi kāpostiņi, sēnītes un mājās gatavots dārzeņu sautējums.
— Bet tagad dzersim tēju! Mums ir brīnišķīgs Napoleons! — Šai brīdī apēstā ēdiena daudzums tevi jau ir pieveicis, tu ar grūtībām elpo un nemanāmi centies attaisīt svārku rāvējslēdzēju vai bikšu pogu.
Un tad parasti ierunājas mana sirdsapziņa:
— Kā tu rīt iesi uz skolas nodarbībām? Jau no rīta tu briesmīgi izskatīsies, un kājas būs smagas!
Garastāvoklis ir sabojāts, un visa svinību burvība, kas pirms dažām stundām šķita tik vilinoša, pārvēršas par smagumu kuņģī un satraukumu par savu nesavaldību. Tam seko domas par to, ka rīt es sarīkošu atslodzes dienu. Kādas šausmas! Nākamajā rītā tu atkal pamosties ar izsalkuma sajūtu. Kaut arī tas šķiet savādi, bet pārēšanās turpināsies arī nākamajā dienā, un apstāties nebūs tik vienkārši, to pavadīs vainas apziņa un neapmierinātība ar sevi!
Kā redzat, es esmu spilgts pārmērību upura piemērs. Protams, viss sākās bērnībā. Mēs ar brāli apēdām milzīgu daudzumu saldumu. Mūsu iemīļotās vakariņas sastāvēja no doktora desas un glazētiem saldajiem sieriņiem. Mums garšoja kompoti un ievārījumi. Mēs slepus pirkām saldējumu, ietaupot naudu no tā rubļa, ko mums deva pusdienām. Turklāt mūsu mīļotā mamma darīja visu iespējamo, lai bērni veselīgi ēstu — produkti tika pirkti tirgū.
Vasarā mūs baroja ar vitamīniem bagātajām ogām. Mēs dzīvojām saskaņā ar dienas režīmu un pārēdāmies, atklāti vai slepus. Ja mēs palikām vieni, tad pēc labām pusdienām no ūdenī sadrupinātas rudzu maizes, karotes saulespuķu eļļas, sīpoliem un sāls gatavojām mūsu iemīļoto Murcovku. Pēc šīs delikateses mums bieži sāpēja vēders, bet mūsu kaislība pret Murcovku nebeidzās.
Turpinājums – nākamajā lapā!