Protams, mana ģimene, kur tēvs bija baleta zvaigzne (baleta leģenda Māris Liepa – red.), gandrīz nekad neēda makaronus un baltmaizi. Turklāt tēvs sekoja savam uzturam, viņam brokastīs tika gatavotas svaigi spiestas sulas, gaļa ar dārzeņiem pusdienās un vieglas vakariņas. Bet parasti baletdejotājiem, kamēr viņi dejo, nav svara problēmu, tāpēc ka slodze, kuru nākas izturēt, ir neticami liela.
Mana mamma vienmēr ir bijusi slaida skaistule, ēšanā viņa ievēroja mērenību un neaizrāvās ar saldumiem, tāpēc mūsu ģimenē pareiza uztura problēmas netika apspriestas. Es pirmā izjutu, cik smaga ir liekā svara problēma un cīņa ar to.
Es mācījos horeogrāfijas skolas pirmajā kursā (man bija 15 gadu). Pusdienlaikā mēs ar draudzenēm skrējām līdz lielajai, skaistajai maiznīcai, kur pirkām ļoti saldu un karstu dzērienu, kuru sauca par kafiju un kurš tikai nedaudz atbilda šim nosaukumam, siltas bulciņas ar kanēli un 200 gramus marmelādes. Kādā brīdī es sapratu, ka tik ļoti iemīļotais uzturs, kurš vēl pagājušajā gadā neradīja nekādus liekos kilogramus, šajā gadā ir kļuvis par katastrofu.
Turklāt mums tika izsludināta svēršanās! (Svēršanās un auguma mērīšanas procedūras mērķis ir sekot, kā mainās audzēkņu figūras. Ja jūsu svars pārsniedz jūsu augumam pieļaujamo normu, sekas būs nopietnas, tas var beigties ar izslēgšanu no skolas. Ja jūs zinātu, kas ir svēršanās! Tā līdzinās nāves soda iespējamai piespriešanai, īpaši jau tad, ja ir par ko baidīties!
No šī brīža sākās mocības, kuras varētu nosaukt novājēt jebkurā veidā.
Pēc stundām mēs mocījām sevi Sandunova pirtīs. Pēc tam vajadzēja noturēties un nedzert ne pilīti šķidruma. Tad mēs arī sākām lietot urīndzenošos līdzekļus, kaut gan zinājām, cik kaitīgi tas ir veselībai.
Tieši tad es izmēģināju nedēļu ilgu badošanos — dzēru tikai ūdeni un dažreiz apēdu karotīti medus. Protams, es novājēju, man reiba galva, es nevarēju nostāvēt. Slodze horeogrāfijas skolā ir neticama — tas ir četras, sešas, bet varbūt vēl vairāk stundu smaga fiziska darba.
Kā tas beidzās? Es, protams, laimīgi pārvarēju svēršanās pārbaudi. Mans augums bija 173 centimetri, es centos, lai svaru bultiņa nepārsniedz 50 kilogramus, bet vēl labāk bija, ja tā apstājās vienu vai divas iedaļas pirms šī svara. Pēc tam es atkal pieņēmos svarā.
Reiz es runāju ar savu paziņu, Lielā teātra tenoru. Viņš teica, ka dziedātāja dzīve esot nemitīgas bailes saaukstēties, bet es ar pārliecību varēju atbildēt, ka mana dzīve ir nemitīgas bailes no pieņemšanās svarā.
Mūs radināja neēst pēc pulksten sešiem vakarā! O! Šis brīnišķīgais paņēmiens nepieņemties svarā un vēl: ēst mēreni… utt. un utt. Diemžēl tas ir ļoti grūti, un nav domāts man — es ļoti gribu ēst tieši vakarā!
Es sāku paniski baidīties no atvaļinājumiem. Mani vajāja doma, ka es esmu nelabojami pieņēmusies svarā. Es atkal piedzīvoju spriedzi un neguvu baudu no brīvdienu priekiem.
Turpinājums – nākamajā lapā!