Pret cistītu palīdzēs miltenes, pret saaukstēšanos – avenes, pret avitaminozi – nātres… Visas šīs un daudzas citas receptes zina katrs. Tā nu tas ir, nereti ārstniecības augiem cilvēki uzticas vairāk nekā medicīnas preparātiem. Pietiek kādam palielīt kādu augu, un tas tūlīt pat tiek meklēts visās aptiekās. Ja palīdz, tātad labs. Par auga lietošanas ierobežojumiem un iespējamām blaknēm neviens pat nedomā. Tomēr tās ir.
Kā viens un tas pats augs var ārstēt, piemēram, angīnu un hemoroīdus? Izrādās, nekā neparasta te nav: jebkurš ārstniecības augs palīdz vismaz pret divām kaitēm. Piemēram, visiem labi pazīstamā ceļteka. Pārsvarā to izmantojam brūcēm, lai apturētu asiņošanu. Taču šo augu izmanto arī daudzu citu slimību ārstēšanai. Ceļteku lapas, kas ir bagātas ar karotīnu un vitamīniem, pievieno salātiem pret spēku izsīkumu un avitaminozi. Ceļteku sakņu novārījums palīdz pret zobu sāpēm un mutes dobuma slimībām, bet sula ir neaizvietojama, ja ir gastrīts ar pazeminātu kuņģa skābes līmeni. Ne velti slavenais amerikāņu filozofs R. Emirsons teicis, ka “ikviena nezāle ir ārstniecisks augs, kura teicamās īpašības vēl nav atklātas”.
Vai tiešām cilvēkam jāiedziļinās visās šajās niansēs, ja, iegādājoties drogu aptiekā, katrā iepakojumā ir anotācija ar norādēm: kā, kad un cik lietot. Protams, nav grūti izlasīt instrukciju un pēc tam pagatavot uzlējumu vai novārījumu. Taču ir arī tādas nianses, kuras zina tikai speciālisti.
Piemēram, eleuterokoka, rožainās rodiolas (zeltsaknes), Mandžūrijas arālijas un žeņšeņa tinktūra nopērkama katrā aptiekā bez receptes. Daudzi cilvēki tās lieto imunitātes paaugstināšanai un organisma vispārējā stāvokļa uzlabošanai. Bet tikai retais zina, ka šo augu preparāti ir efektīvi vienīgi aukstajās sezonās – vēlā rudenī, ziemā, agrā pavasarī.
Tinktūra obligāti jāatšķaida ar ūdeni (20–30 pilienu nelielā glāzītē), jālieto divas reizes dienā (pēdējoreiz – pēcpusdienā) ne mazāk kā mēnesi. Turklāt visi šie augi, ja tos ilgstoši lieto, izraisa bezmiegu, galvassāpes, sāpes sirdī, pazemina potenci un var pat izprovocēt audzēju veidošanos. Tāpēc ārsti tos neiesaka lietot, ja ir onkoloģija un labdabīgi jaunveidojumi (mastopātija, mioma, lipoma u. c.).
Taču īpaši piesardzīgām jābūt sievietēm grūtniecības laikā. Viņām var kaitēt preparāti ne tikai no minētajiem augiem, bet daudziem citiem, kā arī daži garšaugi un dārzeņi, piemēram, pētersīļi, izops, lupstājs, timiāns (mazais mārsils), ingvers.
Reizēm fitolīdzekļa pagatavošanas receptē tiek norādīti septiņi, desmit vai vēl vairāk augu. Vai tiešām nevar iztikt ar mazāku skaitu? Protams, ka var, tikai jāzina, kas šajā buķetē ir dominējošie konkrētajai kaitei un kas – tai pakārtoti. Mūsdienās ārstniecības augus labāk iegādāties aptiekā vai, ja ir zināšanas, doties tālu prom no apdzīvotām vietām un savākt pašiem. Pirkt tirgū no nezināmām sieviņām ir riskanti – nav zināms, kur augi vākti, kā žāvēti. Aptiekas iepakojumam noteikti jāpievērš uzmanība izgatavošanas datumam un derīguma termiņam: lapas, laksti un ziedi, piemēram, vidēji ir uzglabājami 1–2 gadus, bet saknes, miza un pumpuri – 3–4 gadus.
Lietošanas ierobežojumi
Izvēloties augus pret to vai citu kaiti, nedrīkst aizmirst, ka gandrīz katram no tiem ir savi lietošanas ierobežojumi.
* Parastās kalmes saknes nav ieteicams lietot, ja ir paaugstināta kuņģa sulas sekrēcija.
* Alvejas preparāti var izraisīt asins pieplūdumu mazā iegurņa orgāniem. Šo augu nedrīkst lietot, ja ir aknu un žultspūšļa kaites, dzemdes asiņošana, hemoroīdi, cistīts, kā arī grūtniecības laikā.
* Dzeltenās kaķpēdiņas paaugstina asinsspiedienu.
* Baldriānu saknes nedrīkst lietot ilgstoši un lielā daudzumā. Šim augam ir nomācoša iedarbība uz gremošanas orgāniem, tas var izraisīt galvassāpes, sliktu dūšu, sirdsdarbības traucējumus.
* Ūdenspipars, blusu sūrene, maura sūrene un maura retējs ir augi, kam piemīt spēcīga asinsreci veicinoša iedarbība, tāpēc to preparātus neiesaka lietot tromboflebīta gadījumā.
* Ārstniecības amoliņš, ja to lieto ilgstoši vai pārdozē, var izprovocēt galvas reiboņus, sliktu dūšu, vemšanu, miegainību, bet reizēm – nodarīt kaitējumu aknām un pat centrālajai nervu sistēmai.
* Irbeņu un aveņu ogas augstā purīnu satura dēļ nedrīkst lietot, ja ir podagra un nieru kaites.
* Nātru uzlējumu un novārījumu nav ieteicams lietot paaugstinātas asinsreces, cistas, polipu un citu dzemdes vai piedēkļu jaunveidojumu izraisītas asiņošanas, kā arī hipertonijas un aterosklerozes gadījumā.
* Linsēklas nedrīkst lietot, ja ir holecistīts un hepatīts.
* Parastā paegļa ogas nedrīkst lietot akūta nieru iekaisuma gadījumā.
* No rabarberiem jāatsakās, ja ir podagra, hemoroīdi, nierakmeņu slimība (oksalātu akmeņi).
* Ilgstoši lietojot un pārdozējot kailo lakricu, var paaugstināties arteriālais spiediens, parādīties tūska un rasties dzimumsfēras traucējumi.
* Tik ļoti ieteicamie mežrozīšu uzlējumi un novārījumi negatīvi iedarbojas uz zobu emalju, tāpēc ik reizi pēc to lietošanas mutes dobums obligāti jāizskalo ar siltu sodas ūdeni.
* Skābenes satur purīnvielas un skābeņskābi, tāpēc šo augu nedrīkst lietot, ja ir sāļu maiņas traucējumi (reimatisms, podagra) un ar to saistītas slimības, kā arī zarnu trakta iekaisuma un tuberkulozes gadījumā.
Protams, ārstniecības augiem piemīt milzīgs dziedniecisks spēks – tas nav pat apspriežams. Taču nereti cilvēki no fitoterapijas gaida brīnumus, sak, lietoju tēju pāris nedēļu un, raugi, esmu vesels. Diemžēl dzīvē tā nenotiek.
Fitoterapija nedod ātru rezultātu. Piemēram, lai pāris minūtēs pazeminātu arteriālo spiedienu, pietiek ar mazās korinfāra tabletītes pusīti. Toties fitolīdzekļus nāksies lietot vismaz divas nedēļas, ja ne ilgāk. Un vēl. Nopietnu slimību gadījumā nedrīkst aprobežoties tikai ar fitoterapiju. Toties ārstniecības augi var būt teicams papildinājums pamatārstēšanas kursam.