Vairākumam vecāku nākas saskarties ar bērnu greizsirdību. Reizēm no tās nav iespējams izvairīties, un ir ļoti jāpacenšas, lai šī kaite nepagūtu iesakņoties bērna dvēselē.
Greizsirdība parādās dažādās situācijās. “Kā sagatavot meitu otrā bērna piedzimšanai?”, “Dēls kļuvis agresīvs pret tēvu un neļauj mums ne mirklīti būt divatā. Kāpēc?”, “Bērni nepieņem manu otro vīru…” Psihologiem bieži nākas uzklausīt šādus un līdzīgus jautājumus.
Greizsirdība ir iekšējais ienaidnieks, zvērs, kas lēnām aprij savu saimnieku un apkārtējos. Kur meklējama šā ļaunuma sākotne?
Brāļi un māsas
“Es biju jau devītajā grūtniecības mēnesī. Meita uzrāpās man uz ceļiem, piespiedās vēderam un klusi pajautāja: vai pēc tam tu mani vairs nemīlēsi? Es nespēju novaldīt asaras…” – šādi vārdi no topošajām māmiņām, kas gaida otro bērnu, psihologiem jādzird vai ik reizi.
Patiesībā greizsirdība pret jaundzimušo veidojas likumsakarīgi – bērns taču mīl savu māti un neprot viņu dalīt ar kādu citu. Psihologu vidū eksistē salīdzinājums, ka vecākais bērns šādā situācijā izjūt aptuveni to pašu, ko izjustu sieva, ja vīrs atvestu mājās otru sievieti. Kā palīdzēt pirmdzimtajam pieņemt brālīti vai māsiņu?
Līdz 1,5 gadiem
Jūsu pirmdzimtais ir tik ļoti aizņemts ar pasaules iepazīšanu, ka vēl viens mazulis viņam ir kārtējais jaunatklājums, ko viņš uztver un sagaida ar prieku.
Lai nedotu iespēju greizsirdībai attīstīties, nevajag aizēnot šo prieku ar savu neuzmanību un pastiprinātu disciplīnu. Protams, nav viegli tikt galā ar divkāršu pudelīšu skaitu, autiņbiksītēm un nosmulētām drēbītēm, tāpēc ļoti vajadzīgs palīgs, un tā patiesi ir laime, ja ir šāds palīgs.
No 1,5 līdz 3 gadiem
Pavisam nesen pirmdzimtais ir apguvis un izpratis vārdu “mans”. Tagad visu pasauli viņš vērtē tikai divējādi: mans un (ne)mans, bet atdot kaut ko no “sava” ir sāpīgi. Nereti tas nav viegli pat pieaugušajiem.
* Gaidiet bērniņu abi kopā. Runājieties ar savu punci, lasiet pasakas, arī pastaigāties ejiet visi “trijatā”. Jācenšas panākt, lai gaidāmo brālīti vai māsiņu pirmdzimtais iekļautu jēdzienā “mans”.
* Māciet bērnam dalīties un gūt no tā prieku. Nekādā gadījumā neignorējiet viņa centienus atdot kaut ko savu – vienalga kam: jums, kaimiņu bērnam vai pat… uz soliņa sēdošam vecītim.
* Ja nolemts vecākajam bērnam atvēlēt citu istabu vai gultiņu, tas jādara laikus, lai jaundzimušais netiktu uztverts kā iebrucējs.
* Bez pirmdzimtā atļaujas nedrīkst viņa rotaļlietas un citas mantas atdot jaunākajam. Vispirms par to noteikti ar viņu jāparunā, bet, ja atbilde ir strikti noraidoša, labāk visu atstāt, kā ir.
No 3 līdz 6 gadiem
Šajā vecumā aiz greizsirdības maskas nereti slēpjas neapzinātas bailes par iespējamām pārmaiņām.
* Jācenšas saglabāt tradīcijas, kas pirmdzimtajam ir ļoti nozīmīgas: pasaciņa pirms miega, pastaigas parkā un kafejnīca svētdienās – tas viņā saglabās stabilitātes izjūtu.
* Jāizvērtē sava rīcība, vai nav mainījusies attieksme, vai pret pirmdzimto biežāk netiek pacelta balss, vai pati neesat kļuvusi nervozāka un neiecietīgāka. Neļaujiet tam visam ritēt pašplūsmā.
* Bērns jāpārliecina, ka viņš ir pats lielākais palīgs, ka bez viņa jūs nekādi nespētu tikt galā. Lai arī viņš savu iespēju robežās uzņemas rūpes par mazuli. Taču jāatceras galvenais: ja uz vecākā pleciem gulst vairāk pienākumu, tad viņam pienākas arī lielākas tiesības un privilēģijas.
Skolēna vecums
Šajā vecumā bērns jauno ģimenes locekli parasti pieņem viegli. Visādā gadījumā viņam jau pilnīgi droši var teikt: “Tu taču jau esi pieaudzis, īsts palīgs.” Un tūlīt pat palūgt viņu sasildīt pudelīti vai izskalot rāpulīti.
Tēvi un dēli
Pat tie, kas ne reizi nav ņēmuši rokās Freida darbus, par tā saukto Edipa kompleksu šo to pa ausu galam būs dzirdējuši. Pēc psihoanalītiķu domām, aptuveni triju gadu vecumā bērns sāk izjust greizsirdību pret pretējā dzimuma vecāku. Ko darīt šajā situācijā?
* Jācenšas trīsgadīgo neņemt savā gultā – labāk ilgāk pasēdiet pie viņa gultiņas vai vēl labāk – pakāpeniski radināt aizmigt vienam.
* Biežāk salīdziniet bērnu ar šo vecāku, māciet līdzināties viņam, nevis konkurēt.
* Ignorējiet greizsirdības uzliesmojumus – noskūpstiet bērnu uz abiem vaidziņiem un pasakiet, cik ļoti esat laimīga (laimīgs), ka dzīvojat trijatā.
Nereti greizsirdīgi uz vienu no vecākiem kļūst arī gados vecāki bērni, īpaši, ja nepilnā ģimenē pēkšņi parādās jauns tētis vai māmiņa. Parunājiet ar bērnu atklāti, jo, ja ir greizsirdīgs, tātad mīl, un viņam nav vienaldzīga jūsu laime. Paturiet prātā, ka nekas tā nestiprina ģimeni kā kopīgas rotaļas un… iztrakošanās.
Mīlestības nekad nav par daudz
“Atvedu pie jums savu Otello! Greizsirdīgs uz visiem. Tētis nedrīkst kontaktēties ar māti. Māte – ar tēti. Pat kaķis nedrīkst pieglausties kādam viesim. Bet viņš taču mums ir vienīgais, un visa uzmanība tiek viņam vienam!” – arī šādu stāstu psihologi dzird it bieži.
Šādas uzvedības iemesli var būt divi. Reizēm bērni ir greizsirdīgi, tā prasot vispārēju uzmanību, jo ar kādu citu attieksmes veidu viņi vienkārši nav saskārušies. Un kā lai viņi zina, ka arī citiem cilvēkiem ir savas intereses? Tāpēc pats svarīgākais jau no sākotnes neaudzināt egoistisku bērnu. Piemēram, nav jāslēpj nogurums, tādā situācijā pilnīgi pietiek apmierināt tikai pašas nepieciešamākās bērna vajadzības, bet attiecībā uz pārējo jāiemāca viņam būt pacietīgam un pagaidīt.
Tomēr greizsirdība visbiežāk rodas nevis no mīlestības pārmērības, bet gan tās trūkuma. Greizsirdis meklē gan šo trūkstošo mīlestību, gan tās pastāvību, proti, greizsirdība savā būtība ir mīlestības trūkuma slimība. Kopš pirmajiem dzīves brīžiem, kad tiek likti mazā cilvēciņa personības pamati, viņš pilnībā ir atkarīgs no mātes: cik iejūtīga un mīloša viņa būs. Tāpēc visām māmiņām var ieteikt vienu – nebaidieties par daudz mīlēt savu bērnu! Gan jau pasaule ar savu audzināšanu viņam sagādās belzienus.
Bet, ja viņam mīlestības un glāstu pietrūkst tieši šodien, lai arī cik maiga jūs būtu rīt, mazajā sirsniņā jau iezagušās šaubas, vai parīt šī mīlestība atkal netiks atņemta. Tāpēc viņš visos sev iespējamos veidos centīsies šo mīlestību un uzmanību pieprasīt, cīnīsies par to, kā pratīs. Bet tā ir ļoti labvēlīga augsne greizsirdībai.
Taču greizsirdībai ir arī kas pozitīvs – bērns atklāj, ka mīl ne tikai pārī (es tevi, tu mani), bet arī ka viens cilvēks var mīlēt ļoti daudzus, bet ļoti daudzi – viņu.