Šizofrēnija ir viena no izplatītākajām psihiskajām slimībām, kuras cēloņi pilnībā nav noskaidroti līdz pat šim laikam. Vārds “šizofrēnija” tulkojumā no grieķu valodas nozīmē “psihes sašķelšanās” un atspoguļo slimības raksturīgāko īpašību. Ar šizofrēniju parasti saslimst vecumā no 18 līdz 30 gadiem.
Psihes sašķelšanās var izpausties divējādā orientācijā. Piemēram, slimais uzskata, ka viņš atrodas cietumā, un vienlaikus labi zina, ka tā ir slimnīca. Ārstu viņš uzskata par savu radinieku, bet tajā pašā laikā izturas pret viņu kā pret ārstu.
Vērtējot kādu notikumu, šizofrēnijas slimniekam pret to vienlaikus var būt gan pozitīva, gan negatīva attieksme. Raksturīga šizofrēnijas īpatnība ir intereses zudums pret apkārtējo dzīvi, norobežošanās savu iekšējo pārdzīvojumu pasaulē.
Šizofrēnijai raksturīgajām, tipiskajām pazīmēm ir tendence ar laiku pastiprināties. Piemēram, emocionālie traucējumi, kas rodas slimības sākumā un izpaužas interešu zudumā, ar laiku pāriet emocionālā trulumā.
Slimības sākuma pazīmes ir dažādas. Saslimušie bieži žēlojas par nogurumu, galvassāpēm, nepatīkamām sajūtām ķermenī. Ļoti bieži ir miega traucējumi (pusaudžiem visbiežāk novēro paaugstinātu miegainību, bet pieaugušajiem – bezmiegu), nereti arī izklaidību un apgrūtinātu domāšanu. Slimie sūdzas, ka viņiem nepadodas mācības, grūti saprast izlasīto vai dzirdēto.
Viņi kļūst nesabiedriski, dod priekšroku vientulībai. Bieži šiem slimniekiem rodas naids un niknums pret cilvēkiem, īpaši pret tuviem radiniekiem un paziņām. Slimnieki kļūst aizdomīgi, nevienam neuzticas. Protams, šo simptomu izpausmes pakāpe mēdz būt atšķirīga.
Citos gadījumos slimība izpaužas negatīvā un neizskaidrojamā agresīvā rīcībā, kas parādās pēkšņi uz ārēji nosvērta stāvokļa fona.
Dažkārt slimība sākas ar sliktu garastāvokli. Saslimušie kļūst skumji, izsaka domas par savu nepilnvērtību vai par apkārtējo cilvēku nelabvēlīgo attieksmi pret viņiem.
Krasi izteiktai slimības izpausmei raksturīgs uzbudinājums ar dīvainu izturēšanos vai arī pilnīgs nekustīgums. Uzbudinājuma stāvoklī parasti novērojama nesakarīga runāšana, bet nekustīgajā stāvoklī slimniekam mēdz būt izjūtas ar spilgtiem un dīvainiem iedomu tēliem. Šiem akūtajiem slimniekiem novērojama baiļu, apmulsuma, skumju, trauksmes, dusmu, apbrīnas un citu izjūtu nesakarīga mija.
Šizofrēnijai ir dažādas formas, un tās norise var būt nepārtraukta vai periodiska. Pirmajā gadījumā slimība 1–2 gados var radīt izteiktu gara vājumu, ko raksturo domāšanas sašķelšanās un emocionāls trulums. Citos gadījumos nepārtrauktais process attīstās lēni, un tikai pēc daudziem gadiem izdodas atrast krasi izteiktas apātiskā gara vājuma iezīmes.
Periodiskā norise ir labvēlīgāka, jo slimības attīstības procesā ir īsāki vai garāki pārtraukumi, kad slimnieks uzskatāms par relatīvi veselu. Šajā grupā ietilpst arī tie slimnieki, kam visa mūža garumā bijusi tikai viena šizofrēnijas lēkme, kas beigusies ar atveseļošanos. Taču parasti slimība tomēr periodiski atkārtojas.
LASI ARĪ ŠOS RAKSTUS!
Desmit mīti un stereotipi par cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem
Balsis galvā – halucinācijas vai pseidohalucinācijas? Kad jāsāk uztraukties
Vai pasaule jūk prātā? Depresijas un fobijas kļūst arvien izplatītākas