Druīdu priesteri vāc āmuļus ar zelta sirpi.
Druīdu maģiskais augs bija baltais āmulis (viscum album), ko pie mums sauc arī par vēja slotu. Ziemas saulgriežos galvenais priesteris nogrieza to no svētā ozola ar zelta sirpi.
Āmulis nokrita uz sniegbalta palaga, ko apakšā turēja nevainīgas meitenes. Šis augs, pēc druīdu domām, spēja izārstēt jebkuras kaites.
Gadsimtu gaitā druīdu izkoptā metode, kā savest sevi kārtībā, bija šāda: jāapguļas uz muguras tumšā istabā.
Jāaizsvilina smaržzāles, piemēram, lavanda vai skujas, jāaizver acis un jāuzklāj uz tām zīda šalle. Līdzās guļvietai jābūt neaizdegtam gaismeklim.
Nav jācenšas apzināti meklēt atbildes, bet jāatslābinās un jāgremdējas tumsā, iztēlojoties to kā
tuneli, kas pilns ar ūdeni, pa kuru jāpeld.
Var gulēt vai snaust, līdz liksies, ka spējat uztvert padomu – piecelieties sēdus un aizdedziet gaismekli.
Lūkojieties tā spilgtajā gaismā, pēc tam atkal nodzēsiet, un tad skatīsit redzējumus – kādas ainas – vai pat dzirdēsit balsis, kas atbildēs uz jūs mokošo jautājumu.
Var lūgt padomu arī būtnēm, ko dēvē par sidi. Tās mīt pazemē un ir lielas burvju mākslu lietpratējas.
Tās Kristietības sākumos pat uzskatītas par elkiem, bet līdzīgi mūsu dabas gariem dod laukiem ražu, kokiem augļus un lopiem pēcnācējus. Bretoņi viņas dēvēja par korriganiem un koriliem.