Saules kvanti
Rīta rasa ir pakļauta saules iedarbībai. Pēc tam, kad saules stari izgājuši cauri rasas pilienam gluži kā lēcai, tās ķīmiskais sastāvs īpašā veidā tiek aktivizēts.
Saules gaisma ir kvantu daļiņu plūsma, tīra enerģija, kas no ūdens molekulu ārējām orbītām izsit elektronus, tādējādi padarot rasas ūdeni piesātinātāku ar pozitīvi lādētajiem joniem, kuri savukārt spēj aktīvi cīnīties pret iekaisumu ierosinātājiem, stimulējot un aktivizējot auga ārstniecisko vielu iedarbību.
Kā vēsta senie ezoteriskie skaidrojumi, saulei ir jāpiesātina rasa ar savu aktīvo, rosinošo enerģētiku, lai uzbrukums iekaisumam (kuru, kā mēs zinām, vienmēr izraisa “ienaidnieki” – organismam svešas baktērijas, vīrusi) būtu daudz efektīvāks.
Mēness elektromagnētiskais lauks
Vakara rasa ir pakļauta mēness enerģijas iedarbībai, tāpēc to vāc pusnaktī, kas pie debesīm spīd pilnmēness vai gandrīz pilnmēness – kad rasas lāses ir visvairāk piesātinātas ar tā gaismu (lai gan būtībā šai gaismai nav nekādas “teikšanas”, jo zināms, ka nakts spīdeklim ir nevis sava, bet atstarotā gaisma).
Toties no Zemes pavadoņa plūst spēcīga elektromagnētiskā plūsma, kas, mijiedarbojoties ar Zemes elektromagnētisko lauku, izraisa elektromagnētiskas svārstības (to redzamās izpausmes ir paisumi un bēgumi: ūdens kā viegli kustīga viela un labs vadītājs jutīgi reaģē uz šīm elektromagnētiskā lauka izmaiņām).
Un kas ir rasa? Sīka ūdens lāsīte uz mazas lapiņas, kura, tāpat kā lielais okeāns, pakļaujas šiem likumiem. Naktī mēness indukcijas iedarbībā rasas lāses piesātinās ar elektroniem, tajās sāk dominēt negatīvi lādētie joni, kuri savukārt ir sīvi pretinieki organismā esošajiem brīvajiem radikāļiem, palīdz mums atgūt iekšējo līdzsvaru, kura trūkums ir nervu un psihosomatisko traucējumu cēlonis.
Kāpēc rasu vāc no zāles?
Teorētiski kondensāts var veidoties uz jebkura auga lapas, taču zālēm ir īpašs to veidojums. Piemēram, koku lapām poras atrodas lapas apakšpusē, bet zālei un citiem zemākiem augiem tās ir lapas augšpusē – tā augam ir vieglāk elpot, jo lapas apakšpuse ir pārāk tuvu augsnei, kas elpošanu apgrūtina. Tieši tāpēc uz tīrām un porainām lapām tik stingri turas pat visai prāvas rasas lāses.
Starp citu, senie dziednieki savus ārstnieciskos līdzekļus gatavoja, ne tikai izmantojot no svaigas zāles vāktu rīta vai pusnakts rasu. Viņi rasu vāca arī no atbilstīgā laikā ievāktiem un žāvētiem augiem.
Kad kāds pacients lūdza dziednieka palīdzību, viņš no saviem krājumiem izņēma nepieciešamos žāvētos augus un pēc sev zināmām dabas pazīmēm noteica, kad izkritīs rasa. Naktī pirms ārstēšanas procedūras viņi tās izlika uz horizontālām virsmām (galdiem, soliem u.c.).
Ja ārstēšanai bija nepieciešams koncentrētāks šķīdums, augus pirms tam iemērca. Pēc tam rasu tāpat savāca higroskopiskā audumā un izmantoja pacienta ietīšanai.
Nākamajā lapā lasi par ietīšanos rasā!