Amerikāņu rezervātu Josimiti parku, kas atrodas Sjerranevadas kalnos, gada laikā apmeklē apmēram četri miljoni cilvēku. Tur var satikt burvīgas kalnu vāverītes un pieradinātus briežus, kas labprāt uzturas tūristu tuvumā un ļauj sevi fotografēt.
Parka teritorijā visur — pie stabiem, uz kafejnīcu galdiņiem un kempingu vietās — izlikti uzraksti ar lūgumu nebarot dzīvniekus ar cilvēkiem paredzētu pārtiku, jo tā dzīvniekiem izraisa aptaukošanos, alerģiskas reakcijas, izkrīt spalva.
VAIRĀK LASI LOLITAS NEIMANES UN GAĻINAS ZAICEVAS GRĀMATĀ “KĀ AR BAUDU KĻŪT SLAIDAI”
Dzīvnieki pie cilvēku barības ātri pierod, kļūst no tās atkarīgi un zaudē patstāvīgas barības gūšanas iemaņas. Sods par vāveres barošanu ir pieci tūkstoši dolāru. Rezervātā vāveres ar “cilvēku ēdienu” — hamburgeriem, sendvičiem, picām, konfektēm, čipsiem — neviens tūrists nav barojis. Apmeklētājus iespaido gan teksts, gan arī soda apmērs.
Toties daudzi tūristi, kas tur klejo, skaidri un nepārprotami pauž “cilvēku barības” sliktā piemēra iemiesojumu — ļengani, ar sarkaniem diatēzes plankumiem uz bālajiem vaigiem, aizdusas mocīti. Taču vēl joprojām viņi, pa takām ejot, turpina gremot čipsus un kartupeļus frī. Kāds ēdiens izraisa atkarību Salds, trekns, kas ātri uzsūcas.
Mēs bieži sakām, ka ir vienalga, ko apēst, lai tikai netiek pārsniegtas kalorijas. Bet tā nav taisnība! Uztura sastāvam ir ļoti liela nozīme, jo tas ietekmē svaru un veselību. Cilvēks ir dabas sastāvdaļa, un viņam nevajadzētu izmantot to, no kā cenšamies pasargāt mūsu “mazos brāļus”. Tas ir cukurs, tauki, rafinētie produkti, viss, ko gatavo no baltajiem miltiem un citiem rafinētiem graudaugu produktiem.
Cukurs un rafinētie graudu izstrādājumi sastāv tikai no ātrajiem ogļhidrātiem — tos viegli pārstrādāt. Lai tos sagremotu un virzītu pa zarnu traktu tālāk, no barības vada sistēmas tas neprasa lielas pūles. Apēd konfekti vai baltmaizes šķēli, un pēc dažām minūtēm no šiem produktiem saņemtā glikoze jau ir asinīs un baro šūnas ar enerģiju. Cilvēks jūtas aktīvs. Kas gan tur slikts? Tas, ka gan cilvēka, gan vāveres organisms ātri vien pierod pie tik viegla un ātra enerģijas avota. Organisms ērtos produktus sāk pieprasīt aizvien vairāk un vairāk.
Kāpēc gan tam saspringt, lai šķeltu gaļas vai piena olbaltumvielas, kāpēc pūlēties un pa barības vadu virzīt dārzeņus un no tiem vilkt ārā glikozi, ja no cukura un bulciņas var bez pūlēm saņem lielu tā devu? Ja taukvielas, kas vajadzīgas mūsu veselībai, ir komplektā ar cukuru vai rafinētiem produktiem, tās kļūst bīstamas. Bet praktiski taukvielām bagāti saldumi — putukrējums ar cukuru, smilšu mīklas cepumi, pankūkas — ir ļoti garšīgi. Tie ļauj uzkrāt taukus zemādas šūnās.
Senos laikos, starp citu, izdzīvošanai tas bija itin labi. Dabā toties tāds savienojums sastopams ļoti reti. Tāpēc ģenētika ir stimulējusi tā meklējumus — cilvēki sajauca pienu, krējumu vai taukvielām bagātus riekstus ar medu, pēc tam ieguva no cukurniedrēm vai cukurbietēm cukuru un vārīja ievārījumu, ko ēda ar maizi.
Bada laiki sen beigušies, bet kaisle pēc ātriem ogļhidrātiem un cukura ar sviestu ir palikusi. Esam iemācījušies neierobežotā daudzumā ražot to, ko uzskata par garšīgu — konfektes, šokolādi, cepumus, baltmaizi, hamburgerus.
Atšķirībā no vāverēm mums ir dots saprāts un gribasspēks, kas ļautu ierobežot pārtikā cukuru, taukvielas un balto miltu izstrādājumus. Taču ne visi ir spējīgi sevi kontrolēt un, apēdot vienu šokolādes konfekti, apslāpējot saprātu, iztukšo visu konfekšu kasti.
Cilvēkam, kam nav bremžu, vispār vajadzētu no saldumiem atteikties. Pēc pusgada izmisīgas cīņas ar sevi saldummīlis ievēros, ka atkarība no ēdiena, kas izraisa ātru aptaukošanos, zudusi. Bet kā ar jebkuru citu atkarību spēcīga stresa apstākļos kāre pēc salda un trekna var atgriezties.
Kāpēc jāseko pārtikas piedevu daudzumam — konservantiem, stabilizatoriem, aromatizētājiem u. c. Vairākumam pārtikas produktu pievieno speciālas ķīmiskas vielas, kas paredzētas, lai produkti ilgāk glabātos, nebojātos un nezaudētu savu garšu, smaržu un izskatu.
Tās ir pārtikas piedevas, ko uz iepakojuma apzīmē ar burtu “E” un cipariem. Visas piedevas ir rūpīgi pārbaudījuši ārsti, un tās pārtikai pievieno ļoti minimāli, lai nekaitētu veselībai. Dažiem jutīgiem cilvēkiem tās var izraisīt alerģiju.
Ja pārtiku patērē lielā daudzumā, arī pārtikas piedevu būs vairāk un alerģiskas reakcijas iespēja pieaugs. Kāpēc uzturā vajadzētu samazināt taukus Tauki liek mums pārēsties. Ja ēd tikai taukus, piemēram, speķi, treknu gaļu, bet neko neuzkož, ātri vien gūstam sāta sajūtu. Bet, ja taukus samaisa ar pamatproduktiem, sāta sajūtas centrs smadzenēs atslēdzas un tiek kairināta apetīte. Pamēģini iedzert ēdamkaroti augu eļļas.
Fūu! Paliek slikti! Bet pēc stundas pamēģini apēst 100 gramus 25% krējuma ar maizes šķēli. Nekādu problēmu. Gandrīz vai gribas vēl! Abos gadījumos uzņemts vienāds taukvielu daudzums. Vārītus kartupeļus nemaz tik daudz vienus pašus neapēdīsi. Bet uz pannas ceptus vai frī — tos var ēst un ēst kaut veselu pannu!
Tieksmi pēc saldumiem var nomākt ar pārtikas piedevām, kuru sastāvā ir hroms. Hroms iesaistās vielmaiņas procesos un stabilizē glikozes daudzumu asinīs un šūnās. Lai hroms pagūtu iesaistīties, to iesaka lietot ne mazāk kā mēnesi. Lai uzveiktu atkarību no saldumiem, hromu saturošus preparātus lieto vismaz pusgadu.