Daudzi apgalvo, ka pēc kāda laika Marija ievērojusi, ka viņas vīrs kaut kā dīvaini skatās uz kalponi. Runāja, ka viņa iemaisījusi viņa vakara tējā kaut kādu mikstūru. Burtiski vairākus mēnešus pēc tam, kad Anna uzradās Tšudi mājā, Marijas laulātais draugs sāka viņai izrādīt dažādus uzmanības pierādījumus.
Laikabiedri pauž, ka Anna ar īpašu skaistumu neizcēlās. Tieši tāpēc viņa izmantoja maģiskas burvestības un mikstūras, lai iekarotu vīriešu sirdis.
Ir izveidota Annas Geldi vaska figūra, ko izgatavoja mākslinieks Patrils Ladžugiči. Viņa nav jauna meitene ar rudiem matiem, kādu daudzi iztēlojas raganu. Anna Geldi ir tumšmataina sieviete vidējos gados ar diezgan neproporcionālu degunu, iekritušām acīm un zilumiem zem tām. Pēc zināma laika Anna kļūst par Johanna mīļāko. Noslēpt to ir aizvien grūtāk, un drīz visu uzzina Johanna sieva, kas pēc tam cenšas Annu padzīt no savas mājas.
Vēlāk tiesneši norādīs, ka tieši tad Anna sapratusi – nepieciešams rīkoties nekavējoties un steidzami atbrīvoties no sāncenses.
Kādu nakti Anna dodas uz savu veco istabu, kur dzīvoja, kamēr bija kalpone. Tur sieviete paņem veclaicīgu grāmatu ar maģiskām burvestībām un atrod vajadzīgo rindu.
Marijai kļuva slikti, sieviete sāka trīcēt, viņai pacēlās temperatūra, no viņas sāka spraukties ārā simtiem adatu. Ārsts, kas ieradās pēc Johanna lūguma, noplātīja rokas un nespēja saprast notiekošā cēloni. Sievietes radinieki izdarīja secinājumu, ka viņai uzsūtīts lāsts.
Anna tika atvesta pie mirējas un izārstēja viņu, kas arī kalpoja par viņas vainas pierādījumu. Uzzinot par šo notikumu, Glarusas kantona varas institūcijas apsūdzēja Geldi par burvestībām un noteica atlīdzību par viņas notveršanu.
Anna tika notverta savā mājoklī. Viņa patvērusies pagrabā, kur viņu bija noslēpuši radinieki. Sieviete tika apcietināta un viņu aizveda atpakaļ uz Glarusas pilsētu, kur viņai tika izvirzītas attiecīgas apsūdzības.
No vēsturiskiem dokumentiem mēs redzam, kā izturējās pret Annu. Viņu nežēlīgi spīdzināja un ņirgājās par viņu.
Glarusas kantona Molmesas pilsētā ir izveidots Annas Geldi muzejs. Tur izstādīts analogs iekārtai, ar kuru viņu spīdzināja. Nespējot izturēt sāpes, Annai nācās atzīties, ka viņa ir ragana.
Trīs reizes viņu vilka augšā, sasienot rokas aiz muguras, bet, lai būtu sāpīgāk, pie kājām piesēja akmeni. Anna atzinās darījumā ar nelabo, kas viņai parādījies melna suņa veidolā, un līdz ar to parakstīja sev spriedumu.
Glarusas pilsētā ir Gagle Hjūgela kalns. Tieši tur tika izpildīts spriedums Annas Geldi lietā. 1782.gada 18.jūnijā Eiropas pēdējai raganai tika piespriests nāves sods, nocērtot galvu. Viņu apglabāja turpat.
Vai Anna bija ragana? Sniegt pierādošu atbildi uz šo jautājumu nespēs vairs neviens. Tomēr 230 gadus pēc šiem notikumiem tika veikts mēģinājums attaisnot viņu. Izskanēja apgalvojumi, ka Annas darbadevējs un garīdznieks Johans Jākobs Tšudi speciāli apmelojis viņu, lai tiktu vaļā, jo bija iemīlējies citā sievietē.
Viņš runāja par Annas dīvainībām, par to, ka viņa ir ragana, un apsūdzēja savas sievas slepkavībā. Cik lielā mērā šīs apsūdzības atbilst patiesībai, mērs neuzzināsim nekad. Šodien tas ir kļuvis par Annas dzīvesstāstu, uz kuru var palūkoties no divām pusēm.
Vēsturē raganas bija patiešām dīvainas figūras. No viņām baidījās un apbrīnoja. Viņas nodarbojās ar maģiju, uzsūtīja lāstus, nogalināja cilvēkus. Kas no šīm apsūdzībām atbilst patiesībai, atbildēt ir diezgan grūti.
Bet – vai jūsu ticiet raganām, vai nē, ņemiet vērā, ka nolādētais Luī Arpo spogulis joprojām ceļo pa pasauli, meklējot kārtējo upuri.
Avots: “tayni-mirozdaniya.ru”