Grūtniece nedrīkst neko mazgāt upē – visas zivis aizies no savām vietām.
Patiesībā tas nav tas trakākais. Dažviet viņas nedrīkst slaukt govi, kult sviestu, pieskarties nokautiem mājlopiem, sālīt gaļu, iejaukt mīklu, īsāk sakot – darīt virkni mājas darbu. Tas viss ir tāla atbalss no vēl senākiem ticējumiem, ka grūtniece nav “tīra un šķīsta”. Tieši tāpēc daudzām tautām vēl tagad pastāv ticējums, ka grūtniece nes nelaimi.
Daudzviet vēl tic, ka jaunā māmiņa kādu laiku nedrīkst iziet uz ielas, jo tikšanās ar viņu pretimnācējam nesīs nelaimi. Viņa nedrīkst doties viesos – nesen dzemdējušas sievietes vizīte var sagādāt daudz problēmu viesmīlīgajiem saimniekiem.
Grūtniecei strikti jāievēro tikumiska tīrība: viņa nedrīkst rāties (kur nu vēl lamāties), nedrīkst nevienam – ne cilvēkam, ne lopiņam – darīt pāri, nedrīkst piesaukt nelabo, nedrīkst zagt un daudz pļāpāt.
Īsāk sakot, sievietei mātes cerībās jādzīvo klusi un mierīgi. Pretējā gadījumā visas nepiedienīgās izdarības tā vai citādi ietekmēs gaidāmo bērniņu.
Piemēram, ja grūtniece lādas vai piesauc velnu, ragainis arī var ierasties un izstrādāt visādus jokus, teiksim, apmainīt šūpulītī jaundzimušo pret malkas pagali vai ko citu. Nekas labs nav gaidāms, ja grūtniece pagrūž vistas ar kāju – bērnam būs kārpas, bet, ja iesit cūkai, sunim, kaķim vai kādai citai mājas radībai, bērns var piedzimt pamuļķis.
Kad dzemdētāja aizvesta dzemdēt, trīs dienas nevienam neko nedrīkst dot laukā no mājas.
Pirmkārt, kopā ar lietu svešajam nejauši var tikt atdota arī mājas laime un svētība, un tad dzemdības būs smagas. Otrkārt, ļauni ļaudis, kas vēl sliktu, caur iegūto lietu var uzsūtīt visādas nelaimes, jo īpaši grūtniecei, kura ir neaizsargāta pret ļaunajiem spēkiem.
Grūtniece nedrīkst gatavot pūriņu, pirms bērns nav piedzimis.
Senāk cilvēki svēti ticēja, ka viss ir Dieva ziņā, tāpēc bija liels grēks apsteigt viņa darbus. Uzskatīja, ka par nepaklausību sievietei var notikt spontānais aborts vai arī bērniņš piedzimt nedzīvs.
Ja laukā žadzina žagata, grūtniece nedrīkst tai rādīties acīs, jo tā var būt ragana, kas ieradusies, lai uzsūtītu kādu nelaimi vai pat izzagtu bērniņu no mātes miesām.
Tā tas ir – visi vārnveidīgie putni iemantojuši vairāk vai mazāk sliktu slavu un tika uzskatīti par nelaimes vēstnešiem. Par citiem putniem šoreiz nerunāsim, bet žagatai pie visa vainojams tās melnbaltais spalvojums, jo tajā tika saskatīts mājiens uz dzīvības un nāves robežu. Ja nu vēl putns sācis žadzināt – skaidrs, ka nekas labs nav gaidāms.
Taču godīgi jāatzīst, ka par žagatu ir arī daudz pozitīvu ticējumu, tātad pret šo putnu ļaužu attieksme bijusi atšķirīga. Viens no labestīgajiem ticējumiem, piemēram, ir šāds – ja grūtniece vienuviet ierauga piecas žagatas, būs dēls, ja sešas – meita.
Grūtniece nedrīkst skatīties spogulī.
Problēma ir nevis grūtniecē, bet spogulī, par kuru labestīgu ticējumu tikpat kā nav, toties maģisko spēju – ne saskaitīt. Atstarojošās virsmas spēj apmānīt, apburt, ievilkt aizspogulijā (proti, viņsaulē). Tāpēc grūtniecei jāturas pa gabalu no spoguļa.
Grūtniecei jāēd viss, ko sirds kāro. Pretējā gadījumā uz bērniņa ķermeņa var parādīties tā ēdiena atveids, ko viņa gribēja nobaudīt, taču to viņai neiedeva.
Patiesība ir vienkārša – grūtnieces vēlmes ir mazuļa vēlmes. Tiek pieprasīts tas, kā organismā šim pārītim nepietiek. Bet dažādie vistu stilbiņu, marinēta gurķīša vai kāda cita ēdiena atveidi uz bērna ķermeņa – tas vairāk iebiedēšanai un pikantumam. Mūsdienu sievietes teiktu – lai slinkajiem vīriem nāktos vairāk parosīties…