Foto – Pixabay
Vienmēr nepatīkami saņemt atteikumu. Pat ja atteicējs to mēģina izdarīt pēc iespējas pieklājīgāk un maigāk; vienalga nepatīkami, vai ne?
Lieta tāda, ka smadzenēs aktivizējas “sāpju centrs”, it kā kāds būtu tevi pagrūdis vai uzsitis pa pakausi. Un tas ir normāli, pavisam normāli. Jo senatnē atteikums nozīmēja sociālo saišu pārkāpšanu. Tu kaut ko palūdzi nepareizā veidā vai varbūt nedrīkstēji to vispār lūgt. Pēc atteikuma tad sekoja sankcijas – sods vai varbūt pat nāve. Iespējams, izdzīšana no cilts, kas tāpat nozīmēja drošu bojāeju.
Otrs variants – atsaka tam, kurš neko nenozīmē, kura statuss ciltī ir niecīgs. Arī šai gadījumā neko labu varēja negaidīt: izraidīs vai padarīs par vergu. Atteikums ir bīstams signāls un krasa statusa pazemināšana – tā, lūk, uz atteikumu reaģē mūsu zemapziņa.
Tā ir sena programma, un normāls, saprātīgs mūsdienu cilvēks no atteikuma gūst jaunu pieredzi. Mēģina iztēloties sevi tā cilvēka vietā, kurš viņam atteicis. Iejūtas viņa stāvoklī un saprot atteikuma iemeslus.
Ar laiku atteikums mūs padara stiprākus un gudrākus; iespējams, jūtam pat pateicību pret atteicēju. Bet, ja atteikts netaisni, mācāmies cīnīties par savām tiesībām. Un panākt vēlamo citā veidā. Ja te ir barjera, iesim pa citu ceļu! Nav ko rēķināties ar citu lēmumiem.
Tā reaģē normāls cilvēks. Sākumā jūtas nepatīkami, aizskarts, bet pēc tam atrod citus ceļus, kā panākt vēlamo.
Lai saprastu, vai cilvēks ir normāls, pietiek viņam atteikt kādā niecīgā lūgumā. Un tieši šī sajūta – nez kāpēc drusku bailīgi atteikt – norāda, ka mūsu priekšā ir psihopāts.
Slavenais psihiatrs Lombrozo 19. gadsimta strādāja par tiesas ārstu un pētīja noziedznieku psiholoģiju. Lūk, kas viņu satrieca – viņi reaģēja uz atteikumu pavisam sevišķā veidā.
Kāds večuks atteicās pacienāt sievieti ar ķiršiem no sava groziņa. Nu, varbūt viņš nepazina šo dāmu. Negribēja dalīties ar svešinieci. Vai arī viņa prasīja rupji un jau stiepās, lai paķertu ķiršus. Lai kā arī būtu, sieviete vecīti izsekoja un aizdedzināja viņa māju. Atriebjoties par atteikumu.
Cits piemērs ir par kalponi, kurai atteikts darbs. Sievieti brīdināja par atlaišanu, protams, situācija nepatīkama. Atlaišana vienmēr ir sāpīgs brīdis. Bet kalpone noindēja visu ģimeni. Atteicāt – saņemiet!
Vēl kāda sieviete aplēja vīrieti ar skābi par atteikšanos turpināt attiecības.
Tieši tā psihopāti atšķiras no parastiem cilvēkiem. Viņi šķiet normāli un pat jauki, kamēr nesaņem atteikumu vai nesāk turēt tevi aizdomās, ka tūlīt atteiksi.
To lieliski ilustrē vēl kāds stāstiņš: vīrietis uzrakstīja meitenei vēstuli, kurā to bildināja.
Meitenei viņš ļoti patika! Viņa izlasīja vēstuli, bet uzreiz neatbildēja. Sāka zvanīt mammai, draudzenei, dejoja pa istabu, skatījās uz sevi spogulī… Kā jau meitenes reizēm to mēdz. Bet pielūdzējs sadusmojās, jo nesaņēma atbildi. Sāka domāt, ka viņam atteikts. Un uzrakstīja meitenei uzreiz vairākas ziņas ar draudiem un apvainojumiem. Viņa tās lasīja ar šausmām.
Liktenis meiteni izglāba no savienības ar psihopātu. Tāpēc reizēm var un pat vajag ievērot pauzi vai atteikt. Īpaši, ja tev ir aizdomas vai šaubas; ja runa nav par dzīvības glābšanu, bet kādu ikdienišķu jautājumu vai arī tev patiešām nav iespējas palīdzēt vai piekrist piedāvājumam. Tad varēsi saprast, kā cilvēks pret tevi izturas patiesībā. Un kāds viņš ir pats: normāls vai ne visai…
Autore: psiholoģe Anna Kirjanova, brainum.ru