Foto no privātā arhīva
Mūsdienās sievietes agri atsāk lietot hormonālās kont racepcijas tabletes, kuras es principā neatzīstu. Savs cikls ir jāzina! Man bija astoņi gadi laika, kamēr atkopos no mugurkaula lūzuma, lai to saprastu.
Tolaik bija izcili, leģendāri ā rsti, kādu tagad nav, toties personāls un rehabilitācijas iespējas līdzinājās nullei.
VAIRĀK LASI INESES ZIŅGĪTES GRĀMATĀ “AUG CILVĒKS”
Par paketēm varēja nedomāt, bija jāiztiek ar vecu palagu lupatām. Tāpat nevienam īpaši nerūpēja šādu pacienšu ginekoloģiskās vainas, bet man vismaz paveicās ar to, ka divdesmit gados biju šajā nodaļā visjaunākā, atbildīgā ginekoloģe mani pažēloja.
Tiklīdz varēju jau nostāties četrrāpus un sākt kustēties, rūpīgi iegaumēju visu, ko viņa man divas reizes gadā stāstīja. Katru rītu pulksten septiņos mērīju temperatūru — un tā trīs gadus.
Man bija tāds kalendārs, ka daktere varēja pateikt: šodien līdz pulksten sešpadsmitiem tu vēl drīksti, bet pēc sešpadsmitiem, lūdzu, vairs ne. Un līdz tādam un tādam datumam. Tā kā bērnu ļoti gribēju, tiešām viņu dzemdēju “uz dullo”. Tas jau bija 1969. gads, kad arī īpašu izsargāšanās līdzekļu nebija, bet traumu guvu 1960. gadā.
Otro bērnu, dēlu, izskaitļoju vēl pēc astoņiem gadiem. Medicīniski gan sievietes, gan vīrieša ķermenī ir asins maiņas cikls. Puiku ar vislielāko ticamību izdosies ieņemt tad, kad sievietes asinis drīz mainīsies, bet vīrietim tas jau noticis. Tad vīrietis ir vislielākajā plaukumā, nu, gluži kā zvērs! Vēl kāds aspekts, kurā vainoju hormonālo kontracepciju, ir jaunu sieviešu uzvedības modelis.
Meitenes ir tik nervozas un nepacietīgas! Teiksim, Annai no 10. klases patīk Pēteris no 12. klases, kas skolā mācās vienu stāvu augstāk. Viņa taču bizo pa tām trepē m katru starpbrīdi! Ko tu skrien, viņš taču nebizo lejā.
Meitenei ne prātā neienāk: ja vīrietis ir mednieks un meklētājs, tas, kuram vajag vairāk nekā sievietei (un tā ir), esi pacietīga. Pacietība ir mīlestības māsa. Ja pacietības nav, tu kļūsti par savas iemīlēšanās verdzeni. Tu meklē, pat nezinot, kāpēc to dari, zvani un kontrolē. Kopdzīvē vai laulībā tā veidojas absurdais attiecību modelis.
Vīrietis, kurš dodas uz darbu, bet nokļūst, piemēram, sastrēgumā, vēl nav nokļuvis līdz birojam, kad jau zvana sieva un interesējas: “Robertiņ! Vai tu jau darbā? Ko tu dari?” Gribas paņemt dakteri Bērziņu, lai tu to telefonu vairs rokās nepaņemtu. Jo tas nabaga Robertiņš, kurš līdz tam ir mierīgi gājis uz darbu, pusdienojis kopā ar kolēģiem un pēc tam mierīgi gājis uz mājām, tagad tiek turēts pastāvīgā stresā, stundu pēc stundas, it kā būtu bērnudārza vecumā. Vīrietis sāk domāt: kā tad tā, es taču nupat biju mājās visu nakti, bet viņa mani nemaz tik ļoti negribēja. Un Robertiņš sāk bēgt, jo attiecībās trūkst līdzsvara.
Agrāk tās bija harmoniskas, jo viņš zvanīja tad, kad gribēja, izstāstīja jaunumus vai norunāja satikšanos. Kad negribēja, viņš nepiekrita! Šo līdzsvaru izjauc tas, ka normāli un parasti fi zisko tuvību vairāk grib vīrietis, bet pārējais, kas saistīts ar attiecībām, īpaši kontrole, svarīgāks sievietei.
Patiesībā daudz ko, teiksim, vakariņu ēdienkarti vai ko tamlīdzīgu, var mierīgi izrunāt mājās, netraucējot otru cilvēku visas dienas garumā. Tikpat svarīga ir spēja iejusties un novērot, kas otram patīk, kas ne, kas garšo vislabāk, lai nebūtu no lielveikala jāzvana un jāpratina, kādus salātus tad Robertiņš gribēs — ledus vai romiešu.