Ilustrācija – Pixabay
7.Ik
Nevienam nepatīk, ka par viņu smejas. Laikam personīgā svarīguma kods jau ierakstīts mūsu gēnos jau radīšanas procesā. Laikam, stop, stop, es izķeru parazītvārdu un atrodu atslēgu – viss, ko mēs darām, ir Laikam. Vēlme palikt laikā! Vēlme atstāt plūstošajā laikā savu nozīmību. BET es taču zinu, ka laika upe tecēs tālāk, ūdens pārliesies un maisīsies tajā tūkstošiem reižu… Un aizmirsīsies katra apziņas piliena garša un smarža šai upē. Un viss saplūdīs un taps par vienu! Un lielie skolotāji stāvēs tai pašā piedurvē, kur zemes arāji. Un taisno sutanas mīsies ar ākstu kankariem rindā pēc skaidrojuma.
Saskarsme ar svētumu – šaubīgs glābšanas riņķis slīcējiem
Mēs taču visi gribam skaidrojumu tam, kas ar mums notiek! Nē, es nepārteicos… Visi gribam, tikai ne visi atceras sevī šo pamata vēlmi. Par to atminas tikai tad, kad viss ir galīgā pakaļā. Tieši tāpat tas ir kā ar lūgšanām, kuras daudz sirsnīgāk skan lidmašīnā (pie gaisa bedrēm), nevis baznīcā. Tieši tāpat arī mans redzētais realitātes skaidrojums visvairāk aktuāls tiem, kuriem šī realitāte grūst.
Kad mēs nevaram nostavēt stabili materiālajā realitātē, ķeramies aiz salmiņiem automātiski kā slīcēji pie glābšanas riņķa! Mēs pat esam gatavi atzīt glābšanas riņkus par skolotājiem un vedējiem uz Laimīgo krastu. Esam gatavi pielūgt un apjūsmot tos. Tikai tamdēļ, ka tie labi turas virs ūdens un spēj mūs pieturēt. Spēj noturēt virspusē!
Tikai šis fakts jau neko nerisina, ar laiku mēs aptveram, ka nekādas iniciciācijas un tieša saskarsme ar “svētumu” mums nekādas īpašas priekšrocības nedod. Mēs negrimstam, bet tieši tāpat negrimst arī apkārt peldošies sūdi. Un tiem noteikti nav nepieciešams glābšanas riņķis, pie kā turēties. Tie peld pa ūdens virsu pilnīgi dabiski, nemaz neiespringstot.
Un tad mums “uzpeld” jautājums: kur starpība starp mums, kas pieskārušies atklāsmei, un tām smirdošajām niecībām! Un nav, patiešām nav nekādas starpības, jo gan jūs, gan viņi esat dzīvi (un peldat laika straumē). Viņi pat ir brīvāki par jums, jo neturas ne pie kādiem glābšanas riņkiem. Viņi nenoveļ ne uz vienu atbildību par savu peldētspēju. Viņi vienkārši peld!
Ilustrācija – Pixabay
Vēja smiekli un gara spēks
Un “Vēja spēks” par viņiem iesmej, tikai viņi nemaz nedzird šo smiekliņu (dzirdes receptori nav tik tālu attīstīti). Šo Kukulkana smiekliņu dzird tikai advancētie, kas pieķērušies pie “garīgās glābšanas” riņķiem.
Tie, kas iedomājas sevi garīgākus un īpašākus par citiem – viņi dzird šo smiekliņu un novēršas. Un vairs neplātās ar savu garīgumu, jo apjauš šī vārda patieso nozīmi. To, ka vispirmām kārtām būt garīgam – nozīmē būt drosmīgam.
Gars ir apriori nemirstīga substance, tātad nepazīst baiļu. GARAM nav no kā bīties, jo tas nevar nomirt un tikt apglabāts. Un VIŅŠ ne vienmēr ir dvēseliski skaists un starojošs, arī dēmoniskajām būtnēm ir GARS, un neorganiskajai apziņāi ir GARS.
Tā ir tāda pati Visuma sastāvdaļa kā Gaisma un Tumšā matērija, kas ir neizsīkstošas un nemirstošas, kas pastāv mūžos un pārtek no vienas dimensijas citā caur “melnajiem” un “baltajiem” caurumiem. Ja jūs būtu garīgi, jūs arī redzētu šo patiesību. Tad jūs saprastu, ka jūsu skaitītajiem pātariem nav it nekādas nozīmes (tāpat kā manis skaitītajām burvju formulām).
Un labi saprotot, ka it nekam nav nozīmes, es droši varu atvērt tolteku tradīcijas noslēpumus, jo tie nav glābšanas riņķi Materiālās dzīves okeānā. Pie tiem nav iespējams pieturēties vētras laikā. Tie pat nav delfīni, kas aizgādās jūs Paradīzes salu krastos. Tie vispār nevar jūs izvilkt no Dzīves esības okeāna. Ja nu, vienīgais, iemācīt, kā ar šo okeānu draudzīgi sadzīvot.
Nirt un peldēt tajā, pirms jūs pasauks atgriezties “mākoņos”, jo mākoņiem pieder jūsu Gars. Tāpēc sākšu stāstu par mūsu noslēpumiem bez īpaša patosa un jūsmīgas dzejas. Sākšu to izstāstot vienu līdzību – kas būs dīvaina garāmgājējam, bet var būt zīmīga meklētājam.
Pasaka par Karlosa atslēdziņu
Tātad – Karloss Kastaņeda un Zelta atslēdziņa. Pasakas sākumā maģiskās durvis ir nomaskētas, bet atslēdziņa guļ dīķa dibenā.
20. gadsimta sākumā cilvēce sāk interesēties par Durvīm, uz kurām iegrebti maiju raksti un ornamenti. Līdz tam durvis bija labi nomaskētas ar džungļiem, asiņainiem Amerikas indiāņu rituāliem un māņticīgām bailēm no neizprotamā.
Palēnām tiek iztulkoti hieroglifi un iegūta arvien izsmeļošāka informācija par Durvju tēmu. Tiek izlasīti gadskaitļi un noteikts Durvju vecums. Tiek pat radītas matemātiskās shēmas, kuras izskaidro durvīs iegrebtās formulās. Veidojas interesentu kopas, mistiķu grupas, zinātnieku apvienības, kas velta savu dzīvi durvīs iegrebto shēmu aplēsēm.
Laiku pa laikam kāds viņiem paziņo, ka ir atklājis durvīs ietverto noslēpumu un sāk no jauna rakursa skaidrot seno hieroglifu nozīmi. Bet durvis, ka bija aizvērtas, tādas arī paliek.
Par Zelta atslēdziņu ir savs stāsts. Tajā darbojošies personāži senās durvis nemaz nemeklē. Karabass Barabass tur ir seno zintnieku egregors, kas īsteno savus mērķus, darbojoties sociālajā realitātē kā marionešu teātrī.
Viņi ir atklājuši tādas Zelta atslēdziņas īpatnības, ka jautājums par nomaskētajām durvīm viņiem zaudējis aktualitāti. Zelta atslēdziņu jeb savas psihiskās spējas viņi izmanto, atslēdzot un aizslēdzot burvju pasauli jebkurā tās vietā. Tas, ka viens no Zelta atslēdziņas dublikātiem iekritis varžu dīķī (kļuvis pieejams praktisko magu līnijām Meksikā), viņus īpaši neuztrauc. Iespējams pat, ka atslēdziņa iemesta dīķī apzināti.
Vai, vēl ticamāk, kāds no dīķa iemītniekiem to godam nopelnījis. 20. gadsimta otrajā pusē uz skatuves uznāk Buratīno – necils antropologijas pasniedzējs Karloss Kastaņeda. Viņš arī būs tas izredzētais, kuram viedā Bruņurupuciene Tortilla (Dona Huana veidolā) pasniegs šo Zelta atslēdziņu.
Viedo bruņurupuci neinteresē hieroglifiem aprakstīto durvju mīklas atminējums, un Karlosam Kastaņedam atslēdziņa tiek pasniegta kā burvju nūjiņa, kuru aktivizējot var atvērt jebkuras durvis.
Zelta atslēdziņa jeb tās zināšanas, ko Karloss Kastaņeda iegūst no Meksikas magiem, ir kaut kas absolūti unikāls. Tās ir zināšanas par ikdienišķu lietu pārvēršanu magiskās. Šeit Zelta atslēdziņai nav nepieciešamas īpašas durvis, bet gan praktisku pašaizliedzīgu treniņu gadi, lai pārvērstu to par magisku instrumentu.
Cilvēce savu nospiedošajā vairākumā ignorē atslēdziņu, kuru tai nodevis Karloss Kastaņeda tikai tāpēc, ka tās aktivizēšanai nepieciešams gadiem ilgs pašaizliedzīgs darbs. Bet cilvēkiem jau darbam ar sevi nekad nav laika.
Kas neļauj atslēgt Durvis?
Informēt cilvēkus par Zelta atslēdziņas saistību ar senajām Durvīm, kurās iegrebti maiju hieroglifi neietilpa Karlosa Kastaņedas uzdevumos. Visam ir savs laiks un sava vieta.
Zinātniekiem izmantot Karlosam iedoto Zelta atslēdziņu neļauj viņu pašu akadēmiskā domāšana. Tagad, kad apritējis durvīs iegrebtais gadskaitlis (2012), mums beidzot parādījusies iespēja piemērot atslēdziņu durvīm un pacensties pagriezt slēdzeni.
Lai to paveiktu, vienkārši jānotīra atslēdziņa no drazām, kas ieķepušas starp zobiņiem. Jeb, runājot vienkāršā valodā, jāattīra apziņa no sociālās nosacītības uzspiestiem aizspriedumiem. Latvija šobrīd ir tā vieta, kur sociālā nosacītība tiešām ir visai nosacīta. Kolektīvo egregoru uzspiestie aizķepumi redzami ar neapbruņotu aci. Un cilvēku intelektuālais potenciāls ļauj intuitīvi izdarīt pareizus secinājumus.
Ar nešaubīgu ticību jūsu intelektuālajam potenciālam –
Ivo Puriņš, tolteku astroloģijas meistars, maiju kalendāra ilggadējais priesteris, iniciētais “Sauļu salicējs”, Baltu zīmju tulks, šamanis. (Sazinies ar Ivo FACEBOOK)