Foto – Pixabay
Senču ticējumi paredzēja, ka ir labi dāvināt jaundzimušam bērnam sālnīcu, lai nākotnē nekad netrūktu naudas. To varētu izskaidrot ar to, ka agrāk sāls bija ļoti dārga viela.
Sāls bērnu sargāja pat pret ļaunajiem spēkiem – uzskatīja: ja pie bērna atnāks ragana, viņai nāksies saskaitīt visus sāls graudiņus, pirms varētu nodarīt tam ko ļaunu. Ragana sapratīs, cik ilgu laiku tas prasītu, un aizies projām meklēt vieglākus upurus.
Sāli vispār uzskatīja par labāko līdzekli pret nobrīnējumu un ļaunu aci. Tāpēc pastāvēja ticējums, ka raganas sabatā neēd sālītu ēdienu.
Vēl mūsdienās daudzviet Eiropā tic, ka jānēsā līdzi sāls, lai nodrošinātu veiksmi biznesā.
Savukārt naktī labās rokas dūrē esot jāsažņaudz šķipsniņa sāls – tā gulošais būs pasargāts no ļauniem gariem.
Toties ēdot nekādā gadījumā nedrīkst bērt sāli blakussēdētāja ēdienā – katram tas jādara pašam.
Sālī nedrīkst mērcēt maizi – tā darījis Jūdass.
Sena tradīcija iesaka uzbērt sāli uz jaunas mājas sliekšņa, lai sargātu to no visa sliktā. Toties, pārceļoties uz citu dzīvesvietu, iesaka atstāt maizi un sāli jaunajiem iemītniekiem.
Aizdot sāli ir slikta zīme, bet atdot – vēl sliktāka. Labāk sāli neiesaistīt attiecībās ar svešiem cilvēkiem – drošs paliek nedrošs!