Sirds ir spēcīgs muskuļu sūknis, kas visu mūžu bez apstājas dara vienu un to pašu darbu, – liek ritēt asinīm pa visu organismu. Ja tas apstāsies, dzīvība pārtrūks.
Sirds muskuļu saraušanās biežums tiek regulēts ar sinusa mezgla starpniecību, kura uzdevums ir ģenerēt elektriskos impulsus. Veselam cilvēkam sinusa mezgla impulsu biežums ir 60–75 sirdspuksti minūtē. Diennakts laikā šis ritms periodiski mainās.
Naktī, kad orgāni “guļ” un tiem nav vajadzīgs pastiprināts asins pieplūdums, sirdsritms samazinās līdz 45–50 sitieniem minūtē. Toties aktīvā sporta nodarbībā tas var paaugstināties līdz 130–150 sirdspukstiem minūtē.
Taču itin bieži sirdsritma traucējumi rodas kādas slimības ietekmē. Noturīgus dažādus sirdsritma biežuma traucējumus sauc par aritmiju.
Pats bīstamākais laiks, kad var parādīties aritmija, ir 40–60 gadu vecumā. Slavenais amerikāņu kardiologs Pols Dalī Vaits rakstījis, ka pārbarota un fiziski pietiekami nenoslogota sirds šajā vecumā sēj sēklu, kuras augļi būs sirdsslimības. Ir vairāki sirds aritmijas veidi. Par izplatītākajiem tiek uzskatīti šādi veidi.
Sinusa tahikardija, kad pulss nepārtraukti ir 90 sitienu minūtē un cilvēkam ir paātrināta sirdsdarbība. Šāds stāvoklis var būt tādu slimību kā tireotoksikozes, sirds vājuma, intoksikācijas, kolapsa, neirastēnijas, drudža simptoms. Tahikardija var būt asinsrites sistēmas veģetatīvās distonijas izpausme (šajā gadījumā, aizturot elpu, paātrinātā sirdsdarbība jūtami palēninās).
Sinusa bradikardija – muskuļu saraušanās notiek 55 un mazāk reižu minūtē. Parasti tā neizraisa nekādas sāpju sajūtas. Var parādīties, slimojot ar dzelteno kaiti, ja ir paaugstināts galvas iekšējais spiediens vai lietojot beta blokatorus.
Ekstrasistoles. Sirds muskuļa priekšlaikus saraušanās, kas izraisa sirds pamiršanas sajūtu. Izraisītājs var būt sirdsslimības, īpaši išēmija, klimaktērija perioda neiroze, psihoemocionālās pārslodzes, atsevišķi medikamenti, alkohols, smēķēšana. Sirdskaites izraisītās ekstrasistoles mazinās vai izzūd, ja sekmīgi ārstē pamatslimību, bet neirogēnās – ja noregulē dzīves režīmu un lieto nomierinošus līdzekļus.
Paroksismālā tahikardija. Paātrinātas sirdsdarbības lēkmes (līdz pat 200 sistolēm minūtē), kas sākas pēkšņi, ar sirdsklauvēm un nespēku. Tikpat negaidīti kā sākusies, lēkme var arī pāriet pati no sevis, bet dažkārt tā var ilgt vairākas stundas un pat dienas.
Mirgošanas aritmija. Haotiska sirdsdarbība, kad kambaru sistoles notiek neregulāri ar dažāda garuma starplaikiem.
Visbiežāk mirgošanas aritmija mēdz būt cilvēkiem, kas sirgst ar aterosklerotisko kardiosklerozi, mitrālo stenozi, retāk – perikardīta (sirds apvalka iekaisuma) un kardiomiopātijas (sirds muskuļa distrofiska bojājuma) gadījumā.
Jebkura aritmija ir bīstama ar to, ka būtiski tiek traucēta sirdsdarbība, samazinās aortā iesūknēto asiņu daudzums. Visjutīgāk uz asins deficītu reaģē galvas smadzenes, tāpēc asinsrites nepietiekamības gadījumā cilvēkam var uznākt negaidīts spēcīgs galvas reibonis vai pat samaņas zudums. Neizārstētas aritmijas ar laiku var būt par cēloni plaušu tūskai, stenokardijas lēkmei vai pat miokarda infarktam. Turklāt tās pastiprina arī pamatslimības gaitu.
Tahikardiju, bradikardiju un mirgošanas aritmiju nav grūti noteikt pēc pulsa, taču daudz precīzāk tās uzrāda elektrokardiogramma. Fiziognomisti noslieci uz visu veidu aritmijām nosaka pēc sarkanām stīdziņām acu ābolos. Āda uz pieres, zem acīm, kā arī priekšpleca iekšpusē kļūst sarkanīga.
Ja cilvēks runā daudz, ātri un bez pauzēm, ja mēdz raustīt valodu, kautrējas un sarkst, uzstājoties plašākas publikas priekšā, arī tās ir nepietiekamas sirdsdarbības pazīmes.
Nākamajā lapā lasi, kā novērst šos traucējumus!