Foto – Pixabay
Pret ķiplokiem cilvēkiem vienmēr bijusi diametrāli pretēja attieksme. Ēģiptiešu priesteri un Romas patricieši tos uzskatīja par necienīgiem (romieši ķiploku pat iesauca par smirdīgo rozi), toties Āzijas valstīs ķiplokus bezmaz dievināja, piedēvējot tiem ne tikai dziednieciskas, bet arī pārdabiskas spējas.
Latīniski par Allium sativum sauktā auga sakarībā tiek piesaukti gan vampīri un ļaunie gari, gan īpašā funkcija cīņā pret profašistisko diktatūru Grieķijā. Laikam ritot, auga mistiskās īpašības arvien mazinās, tomēr dziednieciskās joprojām tiek atzītas un pat atklātas jaunas.
Par ķiplokiem rakstīts daudz. Diemžēl vairumā masu saziņas līdzekļu par ķiplokiem pārpublicē arī nepārbaudītu informāciju. Toties šajā rakstā minētais varbūt ir mazāk spilgts un skan mazāk sensacionāli, kaut gan ņemts no uzticamiem avotiem. Viss ir zinātniski pārbaudīts. Kaut gan arvien ir patīkami sevi pakutināt ar gandrīz neiespējamām iedarbēm, labāk nepakļauties mītiem un nostāstiem, bet paļauties uz pierādītiem zinātnes ieteikumiem.
Baktericīda iedarbība
Ķiplokiem tiešām piemīt šāda iedarbība, turklāt visai izteikti. Ķiplokos ir daudz fitoncīdu (sava veida augu valsts antibiotiku), kuru vidū par svarīgāko tiek uzskatīts allicīns. Tā ir sēru saturoša viela, kas nebūt nav draudzīga stafilokokiem, streptokokiem, salmonellām un citiem mikrobu pasaules nešķīsteņiem. Šī viela veidojas, ja augs tiek mehāniski bojāts, tas ir, daiviņu saspiežot vai sasmalcinot.
Šajā procesā no šūnām tiek atbrīvoti īpaši fermenti – allināze, kas arī pārvērš inerto alleīnu (aktīvā fitoncīda ķīmisko priekšteci) mikrobiem nāvējošajā allicīnā. Tieši allicīns piešķir ķiplokiem īpatnējo aromātu, kas tik nepiedienīgi kairināja seno patriciešu nāsis.
Daži pētnieki uzskata, ka allicīns spēj efektīvi nomākt mikrobiem vitāli svarīgo olbaltumu katalizatoru darbību. Tas ievērojami samazina mikrobu vairošanās tempus cilvēka organisma audos, tādējādi infekciju padarot vieglāk pārvaramu.
Šādu efektu sauc par bakteriostatisku, un tieši tas kalpoja par pamatu to slimnieku ārstēšanai ar ķiplokiem, kas slimoja ar dizentēriju un vēdertīfu. Šī ārstēšanas metode plaši izmantota Pirmā pasaules kara laikā.
Jāpiebilst, ka ķiploki ir aktīvi ne tikai attiecībā pret baktērijām un dažādiem kokiem, bet arī palīdz pretoties sēnīšinfekcijām, līdz ar to ķiploku lietošanas spektrs var būt plašāks nekā mūsdienīgajām antibiotikām. Tiesa, svarīgs ir ne tikai spektrs, bet arī pienācīga pretmikrobu iedarbības aktivitāte, un šajā ziņā ķiploki atpaliek – tā ir zemāka nekā mūsdienu farmakoloģijas industrijas piedāvātajam zāļu klāstam.
Ķiploki pret sirdsslimībām
Arī šajā ziņā ķiploki ir efektīvi. Ne viens vien eksperiments un pētījums apliecinājis ķiploku sastāvdaļu priekšrocības veselībai tik nozīmīgos procesos kā holesterīna apmaiņa. Ķiploki objektīvi pazemina triglicerīdu sintēzi aknās, tādējādi kavējot aterosklerozes attīstību.
Holesterola līmenis asinīs pazeminās pat par 9%, kas ir pietiekami ievērojami. Daži pētnieki apgalvo, ka ķiploki ne tikai spēj novērst aterosklerozi, bet arī veicināt tās atgriezenisko attīstību: cilvēkiem, kam ir, piemēram, aortas aterosklerotisks bojājums, regulāra ķiploku pulvera lietošana izraisa aortas sieniņu stāvokļa uzlabošanos.
Turklāt ķiploki rūpējas arī par sirds un asinsrites sistēmas otru pusi: uzlabo asinsriti, mazinot trombu veidošanās iespēju asinsvados. To nodrošina ķiploku sastāvdaļa ahoēni, kas veidojas allīna molekulu kondensācijas rezultātā.
Ahoēna efekts komplektā ar antiaterosklerotisko iedarbību pārvērš ķiplokus par iedarbīgu un tādēļ ieteicamu līdzekli infarkta un insulta profilaksei.
Ķiploki pret vēzi
Pensilvānijas zinātnieki atklājuši vēl vienu brīnišķīgu ķiploku spēju – tā komponenti nomāc nitrozamīnu sintēzi, kas pazīstami kā īpaši kaitīgi kancerogēni.
Turklāt ķiploki ievērojamā koncentrācijā satur selēnu un citas vielas ar antioksidantu īpašībām, kas DNS molekulas pasargā no brīvajiem radikāļiem un citiem ķīmiskajiem agresoriem, tādējādi novēršot mutācijas protoonkogēnos.
Tādējādi ķiplokus droši var uzskatīt par pretvēža līdzekli. Par to liecina arī epidemioloģisko pētījumu rezultāti – valstīs, kur ķiploki ir nozīmīga tradicionālās virtuves sastāvdaļa, saslimstība ar vēzi novērojama retāk nekā tur, kur pret ķiplokiem izturas rezervētāk.
Protams, uzskaitītie ķiploku efekti ir tikai daļa to potenciāla, ko vairāk vai mazāk izdevies atšifrēt mūsdienu zinātnei. Jādomā, ka nākotnē pētījumi par šo augu padarīs mūsu zināšanas vēl plašākas. Var teorētiski daudz spriedelēt par ķiploku sastāvdaļu iedarbību uz, teiksim, cilvēka imunitāti vai vecumu.
Tomēr labāk ir nogaidīt, kamēr mūsu rīcībā būs zinātniski pierādīti fakti. Taču, lai ar ķiplokiem sadraudzētos, pietiek jau ar minēto. Tāpēc papildiniet savu maltīti ar ķiplokiem! Vienīgi nedrīkst aizmirst, ka ārstējošais allicīns rodas tikai pēc ķiploku daiviņu mehāniskas sadalīšanas. Tradicionālā ķiploku virteņu izkarināšana pie virtuves vai istabu sienām no gripas vai infekcijām nevienu nepasargās. Ja nu vienīgi – no ļaunajiem gariem…
Visbeidzot daži vārdi par apsvērumiem, kas kādreiz Rema un Romula pēctečus vedināja tik neglīti apsaukāt šo noderīgo augu. Ķiploku aromāts patiešām nav no tiem patīkamākajiem. Tālab, pirms iebauda kreptīgās daiviņas vai gatavo dienišķo ķiploku zupiņu, tomēr ieteicams padomāt par saviem līdzcilvēkiem un parūpēties par viņu ožu. Ir ne mazums veidu, kā to izdarīt, – kaut vai ņemot talkā košļājamo gumiju vai kādu mutes skalošanas līdzekli.