Virtuālajā telpā var gūt atbildes uz visiem svarīgākajiem jautājumiem: kā mazgāt kaklasaiti, cept siļķi, staigāt pa ūdens virsmu, izmainīt likteni — uz visu, izņemot jautājumus par dzīves jēgu un laimi. Brīnos, ka vēl ir dzīvi skolotāji un mācības klātienē, papīra izdevumi un grāmatas. Ka sekss internetā nav izstūmis gultas lietas, bet filmas “You Tube” — to skatīšanos uz lielā ekrāna.
VAIRĀK LASI EVAS TOMBAKAS GRĀMATĀ “LAIMES TABLETĪTES”
Mums nav nepieciešami lieli līdzekļi — labi zinām, ka, ganoties internetā, cilvēki meklē to, kā viņiem trūkst. Vieni — ziņas, vairums — izklaides. Jā, mēs esam interneta lietotāji, atkarīgi no baudījuma.
Tāpēc mums pastāvīgi vajadzīgs apstiprinājums, ka esam kādam interesanti un svarīgi. Mēs varam būt pretīgi paši sev, taču vienalga kādam patīkam. Virtuālās telpas lietotāji sirgst ar atkarību saņemt patīk par pašbildēm: kā viņi stāda, gatavo ēst, ravē, šuj, ada, skrien vai uzlabo vēdera presi (kāpēc gan neviens neiemūžinās darbā — vai tad pašbilžu īpašnieki nestrādā?). Uzmanību pievērst palīdz bērnu, mājdzīvnieku un saldumu bildes.
Pozitīvas pļāpas tiek līdz popularitātes virsotnēm, bet sarežģīta, komplicēta lasāmviela, maigi izsakoties, ir perifērijā. Es pati dažreiz jaucu, kas ir īstenība, bet kas — feiki. Pieņemsim, budistu interneta jociņi par laimi. “Es vēlos laimi. Kā man kļūt laimīgam? “— reiz cilvēks pavaicāja Budam. Buda teica: “Vispirms atsakies no “es”, jo tas ir tavs ego. Tad atmet “gribu”, jo tās ir tavas alkas. Un tagad tu esi palicis ar laimi.”
Šim stāstam nav nekā kopīga ar Budu, tā īstenībā ir interneta pīle. Tāpat kā tā, kur Dalailama pienāk pie pīrādziņu pārdevēja un palūdz vienu pīrādziņu ar visu ko. Pārdevējs sniedz pīrādziņu Viņa Svētībai un saka: “Četri dolāri.” Dalailama dod piecus dolārus un gaida atlikumu. Taču tirgotājs nesteidzas to atdot. Dalailama nepacietīgi jautā: “Kur ir atlikums?” Pārdevējs atbild: “Atlikums nāk no iekšienes.”
Gudru, dižu cilvēku atziņas tiek citētas mājaslapās un līdz ar katru pārstāstu attālinās no savas īstās būtības. Tiek izkropļotas kā vārdi, bērnībā spēlējot kluso telefonu. Bet vai tas ir slikti? Cilvēki ieinteresējas par cienījamiem vārdiem un zina, kurš un ko vismaz aptuveni līdzīgu teicis. Citātu atstāstīšana ir otrs solis (vēl nezinu, kur) pēc pasaku un nopietnu romānu adoptētas lasāmvielas.
Turpinājumu lasi nākamajā lapā!