Katru reizi, kad rīkojamies ar naudu, nokļūstam sava veida haosā. Tas notiek, jo tiek sarauta cilvēka saikne ar zemi.
Atjaunot saikni ar Zemi nozīmē zināt, kad jārīkojas tieši un praktiski, patiesi jūtot kopību ar darāmo darbu. Naudas lietās šāda sajūta mūs pārņem ļoti reti, vismaz tas ir patiesi attiecībā uz vairākumu cilvēku.
Būtībā nauda ir ļoti vienkārša lieta, bet mūsu attieksme pret to ir pārslogota ar iepriekš iestatītām idejām, kas radušās, tiecoties pēc diženuma un manipulējot ar tām. Pat rīkošanās ar naudu – parastiem papīriņiem – mums šķiet visnotaļ nopietna spēle.
Mēs it kā ceļam smilšu pili, bet pēc tam pārdodam biļetes, kas ļauj to apmeklēt. Atšķirība starp bērnu spēlēm un pieaugušu cilvēku spēlēm ir tā, ka pieaugušo spēlēs vienmēr piedalās nauda.
Bērnus nauda neuztrauc, kamēr pieaugušie vienmēr grib samaksu par ieeju savā svētnīcā.
Pat, kad cenšamies izturēties tā, it kā nauda neko nenozīmētu, it kā tā būtu tikai mūsu radošo spēju zīme vai apliecinājums to praktiskajai pielietojamībai, mēs vienalga piešķiram naudai lielāku nozīmi, jo tā ir saistīta ar mūsu aizspriedumu enerģiju.
Varam pat kautrēties no naudas, ja tā ir pārāk dārga sirdij! Mēs to dēvējam dažādos aizstājējvārdos, piemēram, par “piķi” vai “skanošo”, lai tikai mīkstinātu šo sajūtu.
Reizēm mēs uzskatām, ka nauda ir glābšanas riņķis, drošības garantija, ka to abstraktā vērtība simbolizē kaut kādu neaizskaramu mūsu personības pusi.
Piemēram, varam teikt: “Bankrotēju, esmu pilnīgs neveiksminieks”, “Esmu kārtīgs pilsonis ar solīdu rēķinu banka”, “Man ir tik daudz naudas, ka vienkāršībai manā dzīvē nav vietas.”
Naudas piesaistītajai enerģijai var būt ļoti liela loma attiecībās ar apkārtējiem cilvēkiem.
Piemēram, ja draugs atsakās apmaksāt rēķinu restorānā, tev automātiski rodas aizvainojuma un atsvešināšanās sajūta.
Ja kāds izmaksā savam draugam tasi tējas – vienkāršu krūzīti karsta ūdens un tējas maisiņu – šai rīcībai rodas kaut kāda papildu jēga.
Mūsuprāt, lai labāk izprastu sevi, ir vērts strādāt ar naudas negatīvajiem aspektiem. Mums jāprot saskatīt šo spēcīgo un izaicinošo, mulsinošo fenomenu kā daļu no mums pašiem, kuru nav iespējams ignorēt.
Ja pareizi izturēsimies pret naudu, tā pārstās būt tikai apmaiņas priekšmets vai abstrakta enerģija; mūsu attieksme kļūs praktiskāka. Mēs vairs “nesēdēsim uz naudas” kā uz zālēm, kas jau kļuvušas par narkotiku – bet mēs varēsim rīkoties ar to tā, kā meistars lieto savu darbarīku.
Avots: tayni-mirozdanya.ru