Kurš gan no mums kādreiz nav paklupis un apdauzījis elkoni vai celi. Papūšam, paberzējam, un – pamazām sāpes pāriet. Tā tas ir vairumā gadījumu. Taču dažkārt šķietami niecīga trauma var pārvērsties nopietnā kaitē – bursītā. No tās cieš galvenokārt pašas svarīgākās locītavas: ceļi, elkoņi, plaukstas pamatne un pēdas locītava.
Locītavas gļotsomiņa jeb bursa ir savdabīgs maisiņš ar “smērvielu”, kas apņem locītavu. Ir trīs cēloņi, kas visbiežāk izraisa bursas iekaisumu.
Pirmais – mehāniska trauma: kritiens, sasitums, saišu sastiepums, izmežģījums vai cenšanās pacelt kaut ko ļoti smagu.
Otrais – ilgstoša slodze. Šā iemesla dēļ daudzās nozarēs bursītu uzskata par profesijas kaiti.
Piemēram, ja gadu desmitiem nākas cilāt dažādus smagumus, plaukstas pamatnes vai elkoņa bursas iekaisums ir praktiski neizbēgams.
Trešais – infekcijas, iekaisuma vai saaukstēšanās slimība: gripa, angīna, gonoreja, tuberkuloze, pneimonija u.c.
Atpazīt bursītu nav sarežģīti, jo šo kaiti nav iespējams sajaukt ne ar artrītu vai artrozi, ne kādām citām locītavu kaitēm. Sāpes parasti rodas ap locītavu, pati locītava nedaudz pietūkst, apsarkst, un to grūtāk saliekt, bet aptaustot tā šķiet nedaudz karstāka par citām ķermeņa vietām. Tas ir akūts bursīts.
Ja tā noticis, cilvēks parasti pie ārsta nesteidzas. Izdzer vienu divas tabletītes kāda pretsāpju līdzekļa, un ar to ārstēšana arī beidzas. Taču tā ir vislielākā kļūda, kurā slēpjas nopietni draudi. Paiet diena, divas vai nedaudz vairāk, un visas nepatīkamās sajūtas gandrīz pilnībā pazūd. “Gandrīz” tāpēc, ka laiku pa laikam locītava tomēr smeldz, ir sāpīga, īpaši naktīs, ja notiek laika apstākļu pasliktināšanās vai darot kādu fizisku darbu. Turklāt arī saliekt to kļūst arvien grūtāk un grūtāk. Tas nozīmē tikai vienu – bursas iekaisums kļuvis hronisks.
Protams, no bursīta vēl neviens nav nomiris, tomēr spēj novest pie smagas invaliditātes – agrāk vai vēlāk locītava pārstās liekties.
Pats nepatīkamākais ir, kad pašplūsmā atstāts bursīts pāriet strutojošā formā. Ja arī šajā gadījumā tiek ignorēta ārstēšana, rezultāts būs visai bēdīgs: sāksies abscess, attīstīsies apkārtējo audu flegmona, var arī roku vai kāju (atkarībā no tā, kur bursīts atrodas) pazaudēt.
Akūtu bursītu var ļoti viegli izārstēt, galvenais – laikus doties pie ārsta. Sākumstadijā pilnīgi pietiek ar fizioterapijas procedūrām un stingru saiti, kas slimajai locītavai nodrošina miera stāvokli, reizēm tiek ordinētas kāda pretiekaisuma līdzekļa injekcijas.
Hronisko un vēl jo vairāk strutojošo bursītu ir grūtāk ārstēt. Tad jālieto dažādi orālie medikamenti, jāinjicē zāles iekaisušajā bursā, jāiziet speciālas masāžas kurss. Diemžēl konservatīvā ārstēšana ne vienmēr palīdz. Reizēm, neraugoties uz ārstu pūlēm, bursīta recidīvi atkārtojas, proti, akūtais iekaisums sākas bez jebkāda acīm redzama iemesla. Šādos gadījumos tiek piedāvāta ķirurģiska iejaukšanās – gļotsomiņas izoperēšana.
Cilvēkiem, kas nesen aizgājuši pensijā un sezonas laikā ar sirdi un dvēseli metas mazdārziņa aprūpē, ilgi nebūs jāgaida bursīts. Pilnīgi droši var apgalvot, ka nemitīgā rāpošana uz ceļiem pa dobēm, līdz šim neierastā fiziskā slodze plus aukstais ūdens var izprovocēt šo kaiti. Lai tā nenotiktu:
* iespējami mazāk jāstaigā gumijas apavos;
* kolīdz sāk sāpēt locītavas, jāatliek malā lāpsta (ķerra, grābeklis), stundiņu jāatpūšas un jāpamasē sāpošā vieta;
* jāraugās, lai, rosoties vējainā vai lietainā laikā, netiktu apsaldētas locītavas;
* ja gadās locītavu sasist, tā tūlīt pat jāierīvē ar kādu pretiekaisuma ziedi (piemēram, balzamu Zelta zvaigzne).
Par ārstēšanu – nākamajā lapā!