Foto – Pixabay
“Viņa jau no paša sākuma uzskatīja, ka man var spļaut virsū,” savās ģimenes likstās dalās pensionāre Alīda Zariņa. “Visu uztver kā uzbāšanos. Mans visnevainīgākais jautājums, piemēram, kā klājas, tiek uztverts kā iejaukšanās viņas ģimenes dzīvē. Ja zvanu, klausuli neceļ un nepārzvana. Pati nezvana, par mani neinteresējas. Toties mūsu dzīvoklis gan viņu interesē – par šauru viņiem četriem esot kļuvis dēla vienistabas dzīvoklītī, saka, ka jāpārdod un jāmeklē lielāks! Kā tad, es jau tūlīt skriešu un darīšu…” pukst sirmā kundze.
Vedekla Anda patiešām stipri apvainojusies uz Alīdas kundzi dzīvokļa dēļ. Viņa kopā ar vīru Rolandu un diviem pirmskolas vecuma bērniem saspiedušies mazā vienistabas dzīvoklītī, kuru “treknajos” gados māte pati nopirkusi dēlam patstāvīgas dzīves uzsākšanai.
“Labi vēl, ka pietika prāta noformēt uz sevi, nevis dēla vārdā,” stāsta Alīdas kundze. “Citādi viņi man pat atļauju neprasītu, pārdotu un gādātu lielāku uz kredīta…”
Viņa jau noskaidrojusi, ka divistabu dzīvokļi tai pašā rajonā nemaz nemaksā daudz dārgāk – pārdodot vienistabas dzīvoklīti, dēla ģimene mierīgi varētu atļauties lielāku mājokli.
Otrai istaba atrisinātu daudzas jaunās ģimenes problēmas, bet Alīdas kundze pat dzirdēt negrib par pašas īpašuma pārdošanu.
Pirmo reizi dēls un vedekla par to ieminējušies pirms diviem gadiem, kad otrais mazulis vēl bijis tikai “projektā”.
“Bet tie taču ir jūsu mazbērni!” izsaucās Anda. “Viņu dzīve… Vai tad jūs tiešām negribat, lai viņi aug normālos apstākļos?”
“Ak, tu, svētā vientiesība,” nopūšas vīramāte, atceroties šo sarunu. “Ne sev cenšas, bet tikai maniem mazbērniem, lūk, kā! Protams, atteicu. “Pietiek jau ar to, ka vairākus gadus manā īpašumā dzīvojat, īri nemaksājat, esiet pateicīgi par to pašu. Bet viņa atcirta, ka tad mazbērnus man neredzēt, ja reiz par viņiem nospļauties!”
Bet sirmā kundze tikai pasmejas par šādu perspektīvu. “Godīgi sakot, mani tas nemaz neuztrauc. Ne īpaši arī gribu redzēt! Bērni viņiem problemātiski, neaudzināti, nepaklausīgi, kaut kādi neriktīgi! Vedeklas māte reizēm vecāko paņem pie sevis uz kādām dienām, pēc tam nedēļu nevar atjēgties. Bet, lai abus paņemtu, par to nevar būt ne runas…”
“Pati tur nelielu, vēroju no malas. Vedekla, protams, neapmierināta, viņai gribētos, lai palīdzu ar bērniem tikt galā dienu un nakti. Kā tā var, es taču esmu vecmāmiņa, ha, ha! Bet ar mani saruna īsa. Kā tik kas, atgādinu mūsu sarunu. Pati negribēji man mazbērnus rādīt, atceries? Klusē…”
Vai tiešām vedekla vainīga, ka vecmāmiņa nemīl mazbērnus? Vai arī vecmāmiņa rīkojas nepareizi? Lai nu kā ar dzīvokli, negribi pārdot, paturi, bet varbūt iespējams saglabāt cilvēciskas attiecības ar bērniem un mazbērniem? Piedalīties, palīdzēt kaut ar labu vārdu…
Kā domā tu? Ieraksti komentāros!