Ja uznākusi lēkme
Kad pacients ar nierakmeņu slimības lēkmi nokļūst slimnīcā, vispirms viņš saņem zāles pret sāpēm, un tad viņu izmeklē – veic analīzes un ultrasonogrāfiju. Ultrasonogrāfija ir ātra, lēta, pieejama metode un noderīga aptuvenai diagnozes noteikšanai.
Piemēram, ja cilvēkam ir liels akmens nierē, to ultrasonogrāfijā redzēs uzreiz. Tā var pamanīt arī urīna atteces traucējumus no nierēm un ja akmens iesprūdis urīnvadā. Tomēr precīzākai nierakmeņu slimības diagnostikai nepieciešama datortomogrāfija.
Pie akūtas nierakmeņu slimības lēkmes visbiežāk pielieto konservatīvo ārstēšanu, tātad ar medikamentiem. “Vismazāk traumatiskais veids ir cilvēkam izvadīt akmeni laukā pašam – urinējot,” skaidro ārsts.
“Ir specifiski medikamenti, kas paplašina urīnceļus un palīdz to izdarīt. Šādu taktiku izvēlas, ja pacients ir salīdzinoši jauns cilvēks bez blakusslimībām, ar nelielu akmeni, kurš iesprūdis urīnceļu apakšējā daļā. Tātad akmens no nieres ticis jau gandrīz līdz urīnpūslim, atlikuši vien pēdējie centimetri.
Tad injicē šo medikamentu, un pacients dodas mājās. Pirms tam ārsts paskaidro, ka viņam tagad jādzer daudz ūdens un jābūt aktīvām – lai skrien, lēkā, brauc ar velosipēdu, jāj ar zirgu – un divu nedēļu laikā akmenim vajadzētu iznākt ārā. Pēc divām nedēļām jāveic kontroles ultrasonogrāfija.
Ja akmens mēneša laikā neiznāk, tad jādomā par aktīvāku ārstēšanas metodi. Tas jādara arī tad, ja nierakmeņu slimības lēkmes atkārtojas cita pēc citas un ja cilvēkam ir nopietnas blakus kaites, piemēram, cukura diabēts vai sirds slimība. Vai – ja nierakmeņu slimībai pievienojas komplikācijas, visbiežākās tās ir urīnceļu infekcija un nieru mazspēja. Tad veic operāciju vai cilvēku nosūta uz litotripsijas procedūru.”
Par aktīvo ārstēšanu uzzini nākamajā lapā!