Foto – Pixabay
Veikforestas universitātes speciālisti atklājuši gēnu PTPN1, kurš, viņuprāt, ir atbildīgs par II tipa cukura diabēta attīstību ja ne visiem, tad piektajai daļai diabētiķu.
Atklājums nobrieda ne jau tukšā vietā. Arī pirms tam zinātnieki II tipa diabētu saistīja ar iedzimtām nosliecēm. Turklāt tauku un ogļhidrātu metabolismam, gluži tāpat kā insulīna sintēzei, ir ģenētiskas saknes.
Atklātajam gēnam ir bezmaz vai galvenā loma šūnu jutības regulēšanā pret insulīnu. Par šā atklājuma praktiskajiem soļiem varētu kļūt jaunu cukura diabēta ārstēšanas metožu izstrāde un daudz agrīnāk sākti ne tikai ārstēšanas, bet arī profilaktiskie pasākumi.
Pēc zinātnieku atzinuma, iespēja identificēt pacientus, kam ir augsts II tipa cukura diabēta attīstības risks, ļaus speciālistiem ārstnieciskos un profilaktiskos pasākumus koncentrēt tieši uz viņiem. Ja tā, tad pilnīgi reāla var kļūt ja ne gluži slimības novēršana pilnībā, vismaz tās attīstības un progresēšanas aizkavēšana.
Izdarītais atklājums ir ļoti aktuāls. Tikai amerikāņu vidū vien 8,2 miljoni cilvēku sirgst ar II tipa cukura diabētu – visvairāk izplatīto vielmaiņas procesu traucējumu, kas prasa ik dienu ar insulīnu vai tablešu preparātiem koriģēt glikozes līmeni asinīs.
Šīs universitātes zinātnieki koncentrēja uzmanību uz organisma šūnu jutību pret insulīnu. Vairākumam II tipa cukura diabēta slimnieku aizkuņģa dziedzeris sintezē lielu daudzumu insulīna, bet kaut kas traucē šūnām to atpazīt un tātad – asimilēt.
Bet par glikozes nonākšanu šūnās atbildīgs ir tieši insulīns, līdz ar to cukurs uzkrājas asinīs un pakāpeniski noved pie nervu, asinsvadu (pirmām kārtām – acs dibena), sirds, smadzeņu, nieru, ekstremitāšu bojājuma. Ar laiku var attīstīties aklums, infarkts, insults, nieru mazspēja, ekstremitāšu (lielākoties kāju) gangrēna.
Gēns PTPN iniciē īpaša olbaltuma veidošanos, kas neļauj šūnām atpazīt un uzsūkt insulīnu. Veseliem cilvēkiem šā gēna aktivitāte tiek dabiski nomākta, bet aptuveni ceturtajai daļai II tipa cukura diabēta slimniekam tas kaut kādā veidā nav noticis, tāpēc arī stimulē kaitīgā olbaltuma veidošanos.
Par atklājumu jau ieinteresējušās farmaceitiskās firmas, jo sliktais olbaltums var kļūt par teicamu mērķi jaunradītiem II tipa insulīna ārstēšanas preparātiem.