Foto – Pixabay
Diagnoze “apendicīts” ir nosacīti jauna. Tiesa, pati slimība bijusi vienmēr, taču vēl pirms kādiem 150 gadiem par tās eksistenci nezināja pat ārsti.
Pat ja tika noteikts lēkmju cēlonis, apendicīts palika, kur bijis. Pirmās operācijas tika izdarītas 1888. gadā Anglijā un Vācijā, un turpmākos 25 gadus ārsti karsti diskutēja un strīdējās par to, vai apendicīts jāoperē jau pirmajās saslimšanas stundās vai tikai, ja radušies sarežģījumi.
Apendikss ir aklās zarnas tārpveida piedēklis, kas atrodas praktiski uz robežas starp tievo un resno zarnu. Tā garums vidēji ir 5–15 cm, diametrs – aptuveni 1 cm. Uzskata, ka izauguma galvenais uzdevums ir aizsargāt tievo zarnu no baktērijām, kas mitinās aklajā zarnā.
Kas ir apendicīts?
Par apendicītu mēdz saukt apendiksa iekaisumu. Šī saslimšana novērojama ļoti bieži un prasa nekavējošu ķirurģisku iejaukšanos. Tā var piemeklēt ikvienu un jebkurā vecumā, taču visbiežāk uz operāciju galda nākas gulties 15–19 gadu veciem jauniešiem.
Saslimšanas cēloņi
Visi, kas piedzīvojuši apendiksa iekaisumu, ir vairāk nekā pārliecināti, ka saslimšana notikusi bez iemesla. Taču tā nemēdz būt. Iekaisuma attīstību var izraisīt:
* pārāk kustīgs apendikss un tā sametums (īpaši bērniem);
* apendiksa atveres aizsprostošanās ar izkārnījumu masu aizcietējuma gadījumā (lielākoties gados vecākiem cilvēkiem) vai nesagremotām pārtikas daļiņām (piemēram, sēkliņām, graudiņiem);
* pārtikas un jebkuras citas infekcijas;
* zarnu trakta iekaisumslimības;
* cērmes;
* vēdera traumas.
Kas notiek, slimībai attīstoties
Apendicīts attīstās pakāpeniski: pirmajās saslimšanas stundās piedēklis uztūkst, pēc tam piepildās ar strutām. Ja operācija netiek izdarīta, 2–3 dienās notiek plīsums, strutas izplatās pa visu vēdera dobumu, un attīstās ļoti smags peritonīts. Tieši tādēļ, lai tas nenotiktu, nepieciešama steidzama operācija.
Apendicīta simptomi
Galvenais apendicīta simptoms ir sāpes vēderā. Visbiežāk iesākumā tās parādās vēdera augšdaļā, tad pārvietojas pa labi un uz leju, kaut gan nereti slimnieki sāpes jūt labajā paribē un sāpes, kas atstarojas mugurā un anālajā atverē.
Pieskaršanās vēderam izraisa sāpju sajūtas pastiprināšanos, muskuļi ir saspringti. Saslimušais pievelk kājas vēderam, var parādīties slikta dūša un vemšana.
Vēl viens raksturīgs simptoms ir mitra, ar baltu aplikumu noklāta mēle. Cilvēkam ne tikai ir grūti kustēties, bet pat šķaudīt un klepot, jo jebkura straujāka kustība momentāni pastiprina sāpes. Parasti sāpes mēdz pastiprināties, ja saslimušais apguļas uz kreisajiem sāniem.
Var mainīties vēdera izejas raksturs (rodas aizcietējums vai, gluži pretēji, caureja) un paaugstinās ķermeņa temperatūra.
Īpaša uzmanība pievēršama bērniem un gados veciem cilvēkiem. Bērni bieži vien nespēj precīzi izstāstīt, kas un kā sāp.
Ja bērns kļuvis raudulīgs, mazkustīgs, atsakās no ēdiena – tas viss var vedināt uz domām par iespējamu apendicītu. Savukārt gados veciem cilvēkiem sāpju sajūtas var būt izlīdzinātākas, kas var būt novēlotas diagnostikas gadījumā.
Pirmā palīdzība
Ja parādījušies minētie simptomi, nekavējoties jāizsauc ātrā neatliekamā palīdzība.
Iekams ārsts saslimušo nav izmeklējis, nevajag lietot ne pretsāpju līdzekļus, ne kādas citas zāles, jo tas var apgrūtināt diagnozes noteikšanu. Nedrīkst arī ēst un dzert.
Nekādā gadījumā vēderam nedrīkst likt karstu termoforu, jo siltums slimības attīstību paātrinās un var izprovocēt piedēkļa plīsumu. Vēderam drīkst pielikt polietilēna maisiņu ar ledu.
Ārsts jāizsauc arī tajā gadījumā, ja spēcīgās sāpes pierimušas. Šāds sāpju pieklusums parasti mēdz būt, kad slimība pāriet pašā smagākajā stadijā.
Kā apendicītu ārstē?
Atbilde ir īsa – palīdzēt var vienīgi operācija, tārpveida piedēkļa izņemšana. Narkoze ir vai nu vispārējā, vai lokālā.
Ir divas apendiksa izoperēšanas metodes.
Pirmā un visizplatītākā ir klasiskā ķirurģiskā operācija, kuras laikā vēdera dobumu labajā pusē atver un iekaisušo orgānu izņem. Visa šī procedūra parasti ilgst 30–40 minūtes.
Otra ir endoskopiskā metode, ko praktizē retāk. Salīdzinājumā ar tradicionālo operāciju šī metode nodrošina mazāku asins zudumu un pazemina pēcoperācijas komplikāciju iespējamības risku. Jo agrāk pacients vērsies pie ārsta pēc palīdzības, jo sekmīgāk ritēs ārstēšana un mazāks būs sarežģījumu risks.
Pēc operācijas pacients paliek stacionārā ārsta uzraudzībā. Viņam tiek nozīmēta šāda diēta.
1. Divas stundas pēc operācijas lūpas un mutes dobumu mitrina ar vārītā vai minerālūdenī samitrinātu tamponu.
2. Pēc 4–6 stundām mutes dobumu skalo ar salviju vai kumelīšu uzlējumu.
3. Pēc 24 stundām ar ārsta atļauju drīkst dzert negāzētu minerālūdeni vai mežrozīšu novārījumu bez cukura. Ne vairāk kā vienu litru diennaktī.
4. Pēc 36–48 stundām var turpināt dzert negāzētu minerālūdeni, ķīseli no žāvētiem augļiem bez cukura, vāju nesaldinātu tēju, liesu kefīru.
5. Trešajā dienā drīkst apēst mīksti vārītu olu, tvaikos gatavotu omleti, vistas buljonu, šķidru putru, ķīseli, dabiskas sulas, baltmaizes sausiņus, sviestu, kefīru.
Kad diegi izņemti un pacients atgriezies mājās, vēl kādu laiku jāatturas no fiziskām slodzēm, nedrīkst celt smagumus, izdarīt straujas kustības.
Pilnvērtīgs rehabilitācijas laiks ir viens mēnesis. Uzturā nekādu īpašu ierobežojumu nav. Vēlams ēdienkarti bagātināt ar dārzeņu zupām, kas palīdzēs normalizēt zarnu trakta darbību.