“Man mācīja, ka no smadzeņu centriem nāk impulss uz kuņģi, sākas kuņģa sulas izdalīšanās un cilvēkam gribas ēst. Akadēmiķa Pavlova ideja, viņš par to dabūja Nobela prēmiju, pamatoti dabūja. Bet medicīnā jau viss nav vienpusīgi tverams,” stāsta profesors Anatolijs Danilāns.
Izrādās, tagad atklāts, ka kuņģis, ja sagrib kaut ko darīt, izstrādā vielu grelīnu, kurš ar asinīm aizplūst uz smadzeņu garozas centriem un pavēl smadzenēm, ka jāsāk gribēties ēst. Šis hormons ir spēcīgākais līdz šim zināmais ēstgribas veicinātājs.
VAIRĀK UZZINI ANATAOLIJA DANILĀNA GRĀMATĀ “DZĪVO PRIECĪGS UN VESELS”
Jā! Ja jums ļoti gribas ēst, asinīs grelīna koncentrācija ir palielināta, ja ēst negribas — koncentrācija samazināta. Piemēram, ir cilvēki, kuri brokastis nevar ieēst — izrādās, vaina grelīnā, kuņģis no rīta tādiem cilvēkiem nestrādā. Un, ja no rīta ir milzu apetīte, arī vaina grelīnā.
Tātad grelīna pakļautībā var drīzāk uzbaroties. — Vai var cerēt, ka būs zāles, lai grelīns neizdalītos? — Speciālu zālīšu nav — zinātnieki tagad mēģina pret grelīnu lietot specifiskas antivielas. Taču šis tas jau ir — es uzreiz varu pateikt!
Klausieties, izrādās, ja cilvēkam kuņģī mīt helikobaktērija — tā slavenā Helicobacter pylori ar septiņām ūsām —, šāds kuņģis sliktāk izstrādā grelīnu. Virpināsim domu tālāk! Ja kuņģis sliktāk izstrādā grelīnu, tātad apetīte ir švakāka.
Pie daktera atnāk meitene, kurai ir lieka ķermeņa masa un problēmas ar to, ka svars arvien grib pieaugt, profesors Danilāns atrod, ka viņai ir helikobaktērijas infekcija… Citu vainu nav. Ja kuņģī iemetusies čūla, tad skaidrs, ka baktērija jālikvidē. Bet čūlas nav, ir tikai maziņš gastrītiņš, un nu rodas jautājums — ko darīt? Vai helikobaktēriju dzīt laukā vai atstāt, lai dzīvo?
Atbilde: zinātniekiem un praktiķiem mediķiem visā pasaulē kļuvis pilnīgi skaidrs — šādā situācijā helikobaktērija nav jāaiztiek. Jo, ja baktēriju nogalēs, ēstgriba kļūs vēl labāka, un ģenētiski uz lieku ķermeņa masu virzītais cilvēks kļūs vēl apaļīgāks.
Medicīna ir interesanta. Ne vienmēr, atklājot jaunus datus, atrod arī gatavas zāles, taču šīs zināšanas, piemēram, par grelīnu, ārstiem stipri noder. Mēs varam izspriest, kurā brīdī baktēriju dzīt ārā un kurā brīdī atstāt, lai dzīvo.
Tagad kļuvis skaidrs, ka daudziem cilvēkiem helikobaktērija ir laba lieta. Zinātnieki arī noskaidrojuši, ka helikobaktērija sargā barības vadu. Tātad atvilnis, kas bija mazs, pēc nepamatotas helikobaktērijas likvidēšanas nereti kļūst stiprāk izteikts. Taču ir arī daudz cilvēku, kas ar helikobaktēriju nesatiek — kā suns ar kaķi, kuņģī tiešām parādās izčūlojumi, asiņošana. Tad, protams, baktērija jālikvidē.