Foto – Pixabay
Jau pats vārds “punkcija” skan diezgan biedējoši. Cilvēks ir satraukts, jo skaidri nezina, kas viņu gaida, kas būs jāizcieš, un šī neziņa, protams, biedē. Atkal un atkal uzmācas jautājums: vai tiešām ir tā, ka bez šīs procedūras neiztikt?
Lai procedūra nešķistu tik biedējoša un būtu absolūti skaidrs, kādiem nolūkiem šī eksekūcija izdomāta, kā tā norit un kādas sajūtas to pavada – šos jautājumus bez kautrēšanās var un vajag uzdot ārstējošajam ārstam. Bet, lai pacients nebūtu pilnīgs nezinītis, neliels ieskats, kas ir punkcija, kad un kāpēc tā nepieciešama.
Kad taisa punkciju
Punkcija (punctio) ir caurduršana. Šī izmeklēšana palīdz daudz precīzāk noteikt diagnozi vai nepieciešamo ārstēšanu, taču visbiežāk procedūra kalpo abiem šiem mērķiem. Vairumā gadījumu punkcija tiek veikta, izmantojot lokālo anestēziju, tāpēc hospitalizācija procedūras veikšanai nav nepieciešama.
Caurduršanai ārsti izmanto speciālas adatas, kas ir resnākas par parastajām, proti, injekciju adatām. Šīm adatām ir tā īpatnība, ka, caurdurot orgānu, tās vidū esošajā ejā nonāk audu gabaliņš. Pēc tam ārsts morfologs šo audu gabaliņu izpēta ar mikroskopu un nosaka tā struktūru, kas palīdz noteikt daudz precīzāku diagnozi.
Gadījumā ja izmeklēšanai nepieciešams iegūt šķidrumu, arī tad adatai jābūt noteikta izmēra, lai bez grūtībām varētu iegūt pat stīgru šķidrumu. Šķidrums organismā var uzkrāties dažādās vietās: kāda orgāna iekšienē esošā cistā, starp orgāniem vēdera dobumā, starp pleiras plēvītēm, kas klāj plaušas, deguna blakusdobumos.
Diagnostikai
Kā jau minēts, punkcijas ceļā iegūtajam izpētes materiālam ir ļoti liela nozīme, lai noteiktu precīzu diagnozi.
Mūsdienu medicīnas rīcībā ir daudzas augstas tehnoloģijas izpētes metodes, kas ļauj ieskatīties organisma iekšienē, atklāt tur mezglus, jaunveidojumus, orgānu un sistēmu uzbūves un funkciju traucējumus.
Taču ieraudzīt to, ko sev iekšā paslēpusi šūna, var tikai mikroskopā. Tāpēc, ņemot vērā, ka daudzu saslimšanu gadījumā tieši šūnas uzbūvei ir noteicošā nozīme, tās izpēte ļauj noteikt, kāds audzējs orgānā veidojas – labdabīgs vai ļaundabīgs. Pašsaprotami, ka no šīs izpētes rezultāta atkarīga saslimšanas prognoze un tālākās ārstēšanas metodes.
Ja kādā orgānā notiek šķidruma uzkrāšanās, tikai laboratorijas analīzes var atbildēt uz jautājumu par tā rašanās cēloņiem. Tā var būt tuberkuloze, traucēta vielmaiņa, metastāžu izplatīšanās organismā. Iegūt šo šķidrumu, necaurdurot orgānu, nav iespējams.
Ārstēšanai
Ārstēšanas nolūkos parasti mēdz caurdurt deguna blakusdobumus, izvilkt ūdeni no vēdera dobuma vai krūškurvja. Haimorīta vai citu sinusītu gadījumā deguna blakusdobumus piepilda strutas, kas pašas izplūst nespēj. Kamēr strutas uzkrājas sejas kaulu dobumos, slimību izārstēt nav iespējams. Vēl vairāk – tā draud ar smagām komplikācijām.
Šķidruma uzkrāšanos vēderā rosina virkne aknu slimību. Tas var izklausīties neticami, bet reizēm šā šķidruma daudzums var sasniegt par 25 (!) litrus. Arī šādās situācijās talkā tiek ņemta speciāla procedūra, lai uzkrājušos šķidrumu novilktu.
Plaušu un pleiras slimību gadījumā šķidrums nereti uzkrājas krūškurvī. Šajos gadījumos ar punkciju var ne tikai ātri noteikt diagnozi, bet arī būtiski atvieglot slimnieka stāvokli. Nav grūti iedomāties, cik smagi cilvēkam elpot, ja krūškurvī uzkrājušies 2–3 vai pat vairāk litru šķidruma. Kad šķidrums novadīts, plaušas izlīdzinās, ieņem savu iepriekšējo vietu, un cilvēks atkal var normāli elpot.