Pašas parastākās naglas jau kopš seniem laikiem izmantotas kā ārstniecības līdzeklis. Jau senie alķīmiķi, kuriem nebija ne mazākā priekšstata par hemoglobīnu (kura sastāvā ir arī dzelzs atomi), zināja, ka naglām piemīt asinsrades spējas. Viena no viņu ieteiktajām receptēm tiek izmantota vēl šodien.
Visi zina, ja ābolu pārgriež ar tērauda nazi, griezuma vieta iekrāsojas brūngana. Tas notiek tāpēc, ka ķīmiskā reakcijā ar ābolskābi veidojas dzelzs sāls, kas ir absolūti nekaitīga viela asins sastāva normalizēšanai, īpaši pēc pārciestas infekcijas slimības. Šādus sagrieztus ābolus ieteicams ēst cilvēkiem, kas sirgst ar dzelzs deficīta anēmiju.
Tuberkulozes slimniekiem ļoti veselīgs ir sāls, ko var ievadīt organismā pavisam vienkāršā veidā: 5–10 dzelzs (bet ne tērauda) naglas rūpīgi nomazgā, iedur ābolā, diennakti ļauj tām tā pastāvēt, pēc tam izņem un ābolu apēd. Ja ābola nav, var rīkoties vēl vienkāršāk: lielu rūpīgi nomazgātu naglu uz diennakti ieliek glāzē ar ūdeni.
Šo dzelzsūdeni lieto pa 1 ēdamkarotei 3 reizes dienā, neaizmirstot pirms lietošanas ūdeni saskalot. Pēc katras lietošanas reizes obligāti rūpīgi jāizskalo mutes dobums, pretējā gadījumā var sākt bojāties zobi.
Senās recepšu grāmatās var atrast ne vienu vien ieteikumu, kā lietojamas naglas, kā arī citi dzelzs un tērauda priekšmeti. Piemēram, ja rokā iemetas krampji, ieteicams šajā rokā vairākas minūtes paturēt kādu dzelzs gabalu – pēc laiciņa krampji izbeigsies.
Radikulīta ārstēšanai sīki saberž 1,5 tērauda žiletes, iegūtais pulveris jāieber pudelītē ar etiķa esenci (100 ml) un jānostādina tik ilgi, līdz pulveris pilnībā izšķīdis (vidēji nostādināšana ilgs 2 nedēļas, bet atkarībā no esences stipruma šis process var ievilkties ilgāk).
Ar iegūto šķīdumu apsmērē (nekādā gadījuma nedrīkst ierīvēt!) sāpošās vietas. Pārsvarā atkārtot procedūru nav nepieciešamības, jo sāpes parasti pāriet jau pēc pirmās apsmērēšanas. Tā tas notiek, ja lieto stipru uzlējumu. Ja līdzeklis ir mazāk koncentrēts, sāpošās vietas apsmērē 2–3 reizes.
Senāk, lai apturētu deguna asiņošanu, rīkojās šādi: vilnas diegā iekāra mazu dzelzs atslēdziņu, aplika ap kaklu tā, lai atslēdziņa atrastos uz muguras starp lāpstiņām. Deguns tūlīt pat esot pārstājis asiņot. Ja asiņošana bijusi regulāra, vairākas reizes dienā, atslēdziņa uz muguras nēsāta 10–12 vai pat vairāk dienu – kamēr asinis neparādījās pat pēc atslēdziņas noņemšanas.
Savukārt pret caureju, kā arī pret mazasinību senāk mēdza lietot uz nokaitētām naglām nostādinātu sarkanvīnu. Bet pret kuņģa kaitēm un sasitumiem dzēra vīnu vai ūdeni, kam bija pievienots dzelzsrūdas pulveris. Ar nokaitētu naglu mēdza piededzināt caura, sāpoša zoba nervu, kā arī strutojošas un ar trakumsērgu slimu dzīvnieku izraisītas brūces.
Dziedniecībai tika izmantotas arī sarūsējušas naglas. Piemēram, slāvu tautas izmantoja skrofulozu bērnu ārstēšanai: 10 dienas šādas naglas turēja kvasa biezumos, tad naglas izņēma, biezumus uzvārīja, pielēja vannas ūdenim un mazgāja tajā slimo bērnu. Lai cik arhaiska mūsdienās šķiet šī metode, taču vannas esot līdzējušas.