Kopš senseniem laikiem gaišreģi, dziednieki un filozofi prātojuši par likteņa nepastāvībām. Un visi – no antīkajiem orākuliem līdz pat mūsu, nu jau XXI gadsimta astrologiem – nākuši pie vienām un tām pašām atziņām.
1. Visa pasaule – kā spogulis
Savulaik Gēte rakstījis, ka cilvēki, kurus satiekam, ir labākais spogulis, kā iepazīt pašiem sevi. Dzejnieks Kristiāns Morgenšteins tikai ar apkārtesošo vien neaprobežojās.
Viņaprāt, “viss cilvēka dzīvē notiekošais ir viņa iekšējās pasaules spogulis”. Savukārt Anatols Franss par primāro uzskatījis katru mūsu pateikto vārdu: “Viss, ko mēs sakām, mēs sakām par sevi.”
Tātad, ja kāds mums šķitīs skaudīgs, tā ir droša zīme, ka arī mūsos pašos mīt krietna deva skaudības. Ja kādu nosaucam par agresīvu, ar to atklājam tikai paši savu agresivitāti. Citiem vārdiem sakot, it visur atpazīstam sevi, kas, jāteic, ne vienmēr ir patīkami.
Psihosomatiķi jau sen atzinuši, ka jebkura slimība atspoguļo cilvēka dvēseles grēciņus. Psihologi pierādījuši, ka tas pats attiecas uz dzīves apstākļiem. Tam, kurš ar auto ietriecas akmens sienā, šo sienu vajadzēja pameklēt savā dvēselē. Tāpēc nav nekādas jēgas visu vainu novelt uz nelaimes gadījumu. Vainot varam tikai paši sevi.
Jau Kristus atzinis – tas, kurš cita acī redz salmiņu, pats savā neredz baļķi. Visu, ko mēs redzam citos, ko par viņiem runājam, ir tikai mūsu pašu iekšējo kolīziju atspoguļojums. Tas arī ir apbrīnojamais pašizzināšanas līdzeklis, kas, jāatzīst, vientuļiem cilvēkiem padodas grūtāk, jo viņiem pietrūkst šā spoguļa – partnera. Ģimenes, draugu. Tāpēc vientuļiem cilvēkiem ir daudz grūtāk apzināt un izlabot savas vājības, kompleksus, kļūdas, aizspriedumus.