Nepārtraukti sūdzoties par rokas, kājas, galvas, vēdera vai citām sāpēm, ikviens cilvēks neatkarīgi no dzimuma un vecuma ieprogrammē sevi uz slimošanu. Un jo vairāk viņš pārspīlē savu kaišu simptomus, jo straujāk kaites progresē.
Agravācijas galvenā bīstamība ir tā, ka cilvēki (nerunājot par nopietnām pataloģijām, ar kurām nodarbojas psihiatri) tai pievēršas neapzināti, un tad arī tiek iedarbināti noslēpumainie psihosomatiskie mehānismi.
Cilvēks ir ļoti savāds radījums – viņš spēj sevi pārliecināt par visu, arī par to, ka ir nopietni slims. Bet pats briesmīgākais – šī slimība viņam arī parādās. Citiem vārdiem sakot, gribēji – dabūji.
Otra, ne mazāk nopietna agravācijas nelaime ir tā sauktā inducēšana – spēja nodot savas kaites (gan reālās, gan šķietamās) apkārtējiem.
Mehānisms, kā un kāpēc tas tā notiek, pagaidām vēl pilnībā nav izpētīts. Visbiežāk no tā cieš precēti cilvēki, kas dzīvo kopā vairāk nekā piecus gadus, vai arī ilgstoši divatā dzīvojoši tēvs un dēls, māte un meita.
Praksē patiešām zināmi gadījumi, kad, piemēram, droši var teikt, ka vienīgā kaite, kuru no sievas sev nav uzkrāvis vīrs, ir – sāpīgas mēnešreizes. Vai arī meita slimoja ar visām tām pašām slimībām, kas bija mātei.
Turklāt ne par kādu iedzimtību, ne arī noslieci nevarēja būt ne runas – mātei kaites parādījās 60 gadu vecumā, bet meitai – 30 gados.
Nav jau arī nekāds brīnums, ka tā notiek: dienu no dienas dzirdot, cik ļoti slikti jūtas, cik ļoti cieš tev tuvs cilvēks, gribot negribot katrs to visu sāk pielāgot arī sev.
Padoms ir viens: ja negribat slimot un pakļaut slimībām sev tuvus cilvēkus, nevajag regulāri gausties un jo īpaši – mānīties.