Tuvredzība ir viens no visbiežākajiem redzes defektiem. Pārsvarā cilvēkam redze ir normāla – viņi redz skaidru un asu attēlu gan tuvumā, gan tālumā. Viens no galvenajiem skaidras redzes priekšnoteikumiem ir apskatāmā priekšmeta attēla projicēšanās uz tīklenes, ko nodrošina acs optiskā sistēma.
Tuvredzības gadījumā acs staru laušanas spējas neatbilst acs optiskās ass garumam. Acs optiskās sistēmas laušanas spējas ir stiprākas, un acs ābola ass ir it kā par garu. Šīs neatbilstības dēļ tuvredzīgajā acī stari krustojas fokusā pirms tīklenes, tāpēc attēlam nav asuma.
Tuvredzības pirmā pazīme ir nespēja saskatīt tālus priekšmetus (sākumā tā var būt epizodiska, pārejoša). Šī problēma tiek novērsta, izmantojot brilles ar ieliektiem stikliem, kurus apzīmē ar mīnusa zīmi. Tā tiek pavājināta acs optiskās sistēmas laušanas spēja un panākta staru fokusēšanās uz tīklenes.
Būtiska nozīme tuvredzības attīstībā ir iedzimtībai, lai gan pavājināta redze bērnam var sākt izpausties tikai skolas vecumā, kad acis tiek pastiprināti nodarbinātas. Bez ģenētiskā faktora tuvredzības veidošanās cēlonis var būt arī acs akomodācijas (acs spēja pielāgoties priekšmeta aplūkošanai dažādā attālumā) un sklēras (acs ābola saistaudu apvalks) vājums.
Jau pašā tuvredzības attīstības sākumā acs apvalks netiek pietiekami apgādāts ar asinīm. Organisma augšanas periodā tuvredzība var pakāpeniski pastiprināties līdz 18–20 gadu vecumam, un, reiz radusies, tā paliek uz mūžu.
Jo stiprāka ir tuvredzība, jo vairāk acs ābols pēc formas līdzinās saspiestai elipsei. Ja akomodācijas muskulis ir vāji attīstīts un vāja arī sklēra, ilgstoši skatoties tuvumā, acs ābols izstiepjas.
Izšķir trīs tuvredzības pakāpes:
* vāja: līdz –3 dioptrijām;
* vidēja: līdz –6 dioptrijām;
* stipra: –6 un vairāk dioptriju.
Tīklenes visplānākā un jutīgākā vieta, kas nodrošina centrālo redzi, ir mākula. No pārmaiņām mākulā atkarīga turpmākā redze.
Pārmaiņas atkarīgas no acs ābola mugurējā pola iestiepuma pakāpes (gareniskā virzienā). Ar centrālo distrofiju saprot morfoloģiskas un biomehāniskas audu pārmaiņas, asinsrites traucējumus, kas izraisa tīklenes funkciju pavājināšanos. To pacients sajūt kā centrālās redzes pārmaiņas: tumšu plankumu parādīšanos, attēla kropļošanos, pārmaiņas redzes laukā.
Ar speciālu testu – fluorescento angiogrāfiju (kontrastvielas ievadīšana vēnā un acs dibena fotografēšana) – nosaka, kurš ārstēšanas veids ir vispiemērotākais, bet varbūt jāizmanto lāzerķirurģijas metode.
Acs ābola iestiepums platumā veicina horizontālās distrofijas attīstību tīklenes perifērijā. Tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc rodas tīklenes plīsums un pēc tam tās atslāņošanās (caur plīsumu šķidrums no stiklveida ķermeņa nokļūst zem tīklenes un to atslāņo).
Ja ir izteikta tuvredzība un acs ābola formas pārmaiņas, tīklene var atslāņoties bez plīsuma (iestiepuma dēļ tīklenes plānākajās vietās šķidrums iefiltrējas zem tīklenes). Šīs plānākās vietas funkcionāli var pielīdzināt tīklenes plīsumam.
Plīsums tīklenē var rasties jebkurā laikā. Pēkšņi cilvēks sāk redzēt peldošus apduļķojumus, melnus punktus vai gaismas strēles (zibeņošanu vienā acī). Tādā gadījumā nekavējoties jādodas pie oftalmologa un jāpārbauda, vai nav atslāņojusies tīklene, jo, laikus sākot ārstēšanu, izmantojot lāzerķirurģiju, iespējams saglabāt un stabilizēt redzi, kā arī ātri atgūt fizisko aktivitāti.
Tīklenei plīstot, var tikt pārrauti tās asinsvadi un izveidoties saasiņojumi stiklveida ķermenī, kam var sekot plaša tīklenes atslāņošanās. Šajā gadījumā palīdzēs tikai tradicionālā tīklenes ķirurģija. Ja tuvredzība tiek laikus diagnosticēta, pastāv iespēja stabilizēt un saglabāt redzi.