Urīna ķīmiskais sastāvs
Olbaltums. Labāk, protams, ja tā urīnā nav vispār. Taču tas var parādīties, ja ir traucēta asinsvadu sieniņu caurlaidība. Bieži vien pusaudžiem novēro olbaltumvielu strauju nokļūšanu urīnā, viņiem krasi mainot ķermeņa stāvokli (pieceļoties no guļus stāvokļa). To uzskata par fizioloģisko normu. Iemesls uztraukumam var būt tikai tādā gadījumā, ja olbaltuma saturs ir pārāk liels, tad tas var liecināt par nefrītu, nefrozi.
Olbaltuma saturs ir nozīmīgs parametrs grūtniecības laikā. Šajā periodā regulāras urīna analīzes var palīdzēt laikus konstatēt un sekmīgi novērst tūsku, nieru disfunkciju, paaugstinātu arteriālo asinsspiedienu.
Glikoze, tāpat kā olbaltums, var parādīties asinsvadu sieniņu caurlaidīguma bojājumu dēļ. Glikozei nebūtu jānonāk urīnā, tās parādīšanās var liecināt par cukura diabētu, akūtu pankreatītu un citām slimībām.
Dažādu žults skābju, bilirubīna klātbūtne urīnā arī liecina par dažādiem fermentu traucējumiem, kas gan mēdz būt reti, taču, ja gadās, prasa pamatīgu izmeklēšanu, jo var signalizēt vai nu par cukura diabētu, vai arī par jebkuras formas dzelteno kaiti.
Grimšana
Leikocīti ir svarīgākais nieru un urīnceļu iekaisumu (cistīta, prostatīta, dažādu infekcijas slimību) liecinieks. Normāli varētu būt līdz 10 leikocītiem. Jānozīmē papildu analīze, lai konstatētu izraisītāju. Parasti tie ir nosacīti patogēnie mikroorganismi, piemēram, zarnu nūjiņas.
Normas robežās tā ir ikvienam no mums, taču, kad to daudzums ir pārāk liels, mikrobs spēj izraisīt orgānu iekaisumu vai bojāt urīnpūšļa sieniņas. Mēdz būt arī patogēnie mikrobi, kas ir noturīgi pret antibiotikām. Ideālā gadījumā, konstatējot šāda veida mikrobus, būtu jānosaka mikrobu jutība pret attiecīgajām antibiotikām.
Eritrocīti. Normas robežās tie parasti nemēdz būt. Ja eritrocītu ir par daudz – tas liecina par nefrītiem, nefrozēm, iekaisuma procesiem un audzējiem, pat akmeņiem urīnpūslī. Tādos gadījumos tiek nozīmētas papildu analīzes.
Vairāk uzzini nākamajā lapā!