1. Vismaz reizi dienā kādu brīdi jāpaklausās meditatīva un atslābinoša mūzika. Novērots, ka cilvēki, kuri klausās tādu mūziku, ātrāk orientējas konkrētās situācijās, viņiem ir mazāka nosliece uz neirozēm, depresiju, histēriju.
2. Jācenšas atslēgties no satraucošām problēmām. Visvienkāršāk to izdarīt ar autotreniņu vai meditāciju.
3. Nedrīkst pakļauties bailēm par rītdienu. Nepārtraukti domājot par iespējamām neveiksmēm nākotnē, cilvēks pats sevi uz tām ieprogrammē. Visus procesus ķermenī kontrolē galvas smadzenes. Regulāri noskaņojot sevi uz kaut ko negatīvu, negatīva komanda tiek dota arī galvas smadzenēm.
4. Jācenšas nekavēties negatīvās atmiņās. Koncentrējot uzmanību uz negatīviem pagātnes notikumiem, palielinās iekšējā nedrošība, neticība saviem spēkiem. Cilvēks, kurš nepārtraukti kavējas pagātnē, neadekvāti uztver tagadni, un tagadnes vērtība viņam ir pazemināta.
5. Jāizvirza tikai tādi mērķi un uzdevumi, kas ir sasniedzami un risināmi. Nekad nevajag sev izvirzīt un censties sasniegt mērķi, ja iepriekš jau skaidri zināms, ka to izdarīt nebūs pa spēkam. Toties, ja kaut ko (pat pavisam necilu!) izdodas paveikt, šis panākums noteikti jāpiefiksē, pašam sevi jāapsveic un sevī noteikti jālepojas. Šāda uzvedība nostiprina prasmi uzvarēt.
6. Jebkura uzdevuma izpildei jāizvirza reāli termiņi. Pretējā gadījumā organisms nepārtraukti būs stresa stāvoklī – gluži tāpat kā, cenšoties atrisināt neatrisināmu problēmu.
7. Jūtas jāizpauž maksimāli atklāti. Pārāk bieža emociju apspiešana rada negatīvās enerģijas uzkrāšanos, kas stipri traucē normālai bioenerģijas plūsmai ķermenī un galarezultātā izraisa hroniskas kaites. Ja atklāti paust jūtas nav iespējams, jāmēģina ātrāk atbrīvoties no spriedzes, kas saistīta ar šo ierobežojumu.
8. Domas jākoncentrē uz tagadni. Jāatradinās no nelāgā ieraduma domāt vai nu par pagātni vai nākotni. Tas rada pārslodzi nervu sistēmā, jo galvas smadzenēs fantāzijas jaucas ar realitāti. Ja gribas, lai katra diena sniegtu gandarījumu, ir jādzīvo tikai tagadnē.
9. Jāattīsta paradums lēni iet un lēnām runāt. Lēna iešana un nesteidzīga valoda ļauj izbaudīt kustības un runas procesus. Skrienot pa galvu, pa kaklu, kā arī berot vārdus kā pupas, cilvēks no tā visa negūst ne kripatiņu pozitīvo emociju. Toties nervu sistēma ir uzvilkta kā stīga, jo zemapziņas līmenī tai nepieciešams visu notiekošo kontrolēt.
10. Satiekoties ar cilvēkiem, vairāk jāsmaida. Garastāvoklis ir lipīgs. Smaidošs cilvēks, no kura staro labestība, pozitīvi uzlādē apkārtējo sabiedrību. Tādam cilvēkam ātrāk piedod kļūdas, bet citi necenšas viņam uzkraut savas negatīvās emocijas – viņš jau laikus slāpē to parādīšanos.
11. Nav jāmeklē vainīgais. Analizējot nelabvēlīgas situācijas, nav jācenšas par katru cenu atrast grēkāzi. Nekādā ziņā arī nedrīkst vainot sevi: pašpārmetumi neko nemainīs. Tā vietā pareizāk situāciju mierīgi pārdomāt un izanalizēt – tad tā būs nevis sevis noniecināšana, bet mācīšanās no savām kļūdām.