Reiz dzīvoja divi mūki vientuļnieki, katrs savā alā. Pie viena nāca ļoti daudz cilvēku pēc padoma, kliedēt šaubas, garīgās palīdzības un citu iemeslu vadīti. Cilvēki viņu dēvēja par gudro un gaišreģi. Viņš visus uzklausīja, uzmundrināja un apdāvināja ar dāvanām, kuras cilvēki viņam nesa, un sauca sevi par grēcinieku.
Blakus alā dzīvoja kāds mūks, kas bija maldīgs savās domās, iedomīgs, lepns un apskauda gudro mūku. Pie skaudīgā neviens pēc padoma un palīdzības nenāca. Viņam neko nejautāja un nelūdza.
Skaudīgais nolēma izjokot un pasmieties par kaimiņu. Viņš noķēra taureni un, to rokās turēdams, devās pie otra mūka vientuļnieka. Viņš teica: “Tu taču esi gaišreģis, saki, vai tauriņš, kas man rokās, ir dzīvs vai miris?”
Viņa aprēķins un plāns bija tāds, – ja gaišredzīgais teiks, ka dzīvs, tad viņš tauriņu saspiedīs un gaišreģim nebūs taisnība, bet, ja tas teiks, ka nedzīvs, tad viņš pavērs rokas un tauriņš aizlidos. Atbildi, kā gribi, vienalga, nekas nesanāks. Un cilvēki, to uzzinājuši, nāks arī pie viņa pēc padoma.
Bet notika citādi. Gaišredzīgais mūks, pielūdzis Dievu, atbildēja: “Viss ir tavās rokās. Kā darīsi, tā būs.”